Aizvadītās nedēļas nogalē ar ģimenēm, kuras bija iesaistījušās Vidzemes attīstības aģentūras un citu sadarbības partneru vadītajā projektā “Atbalsts Vidzemē ģimenēm ar bērniem komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanai” tikās bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks. Projekta noslēguma konferencē viņš uzrunāja ģimenes cilvēkus, mudinot pēc iespējas vairāk laika pievērst attiecībām – darbā, sadzīvē, ar bērniem. Ministrs vērtēja arī
ministrijas pastāvēšanas trijos gados paveikto.
“Viena no mūsu prioritātēm bija, lai katram Latvijas bērnam ir iespēja dzīvot ģimenē. Nodrošināt bērnam vislabākos apstākļus, ēdienu, apģērbu, arī audzinātājus ir bērna attīstības viena daļa un pirmajā brīdī liekas, ka tā ir vissvarīgākā. Bet šodien jau saprotam, ka attīstībai ļoti nepieciešama emocionālā un garīgā puse. Jo bērns ir mazāks, jo vissvarīgākā viņam ir vecāku klātbūtne. Zinātnieki, kas nodarbojas ar mazu bērnu attīstības pētīšanu, pasaka, ka bērniem līdz divu gadu vecumam kā minimums vajadzētu četras, sešas stundas būt kopā ar māti. Būt kopā ar māti pozitīvā klātbūtnē, kur bērniņu paņem klēpī, samīļo, sarunājas. Ja bērnus šķiram no viņu ģimenes, tas noteikti ir uz bērnu attīstības rēķina.
Aizvien vairāk bērnunamu bērnu nonāk audžuģimenēs vai arī tiek adoptēti. Pirms trim gadiem bērnu namos dzīvoja vairāk nekā 3500 bērnu, tagad apmēram 1900. Bija kādas desmit, piecpadsmit audžuģimenes,
pašlaik to ir tuvu trim simtiem. Katrā reģionā ir audžuģimenes. Mēs zinām, ka joprojām ir daudz bērnu namu Latvijā, gandrīz vai 60. Pēc kara tos sauca par bāreņu namiem, tas nosaukums vēl dzirdams, bet bāreņu tur ir mazāk nekā divi procenti.
Vēl ar dažādiem projektiem mēģinājām uzlabot vidi ģimenēs, veidot alternatīvas bērnudārziem. Centrus, kur notiek bērnu īslaicīga pieskatīšana, kur bērni atrodas drošā vidē, var pavadīt laiku, lai vecāki veiktu citus pienākumus. Valstī ir atvērti kādi 40 šādi rotaļu un attīstības centri. Ir domāts par centriem, kuros var ievietot ne tikai bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm, bet visu ģimeni, kura nonākusi krīzes situācijā, piemēram, kad nodegusi māja. Svarīgi, lai viņiem ir iespēja padzīvot šādos centros, kas tiktu veidoti uz pārveidotu bērnu namu bāzes. Tur būtu palīdzība arī jaunajām māmiņām, lai mācītos tikt galā ar sevi un bērnu. Esam veidojuši arī rotaļu laukumus, jauniešu centrus.
Kad ministrija sāka darbu, vērtējām situācijas un noskaidrojās, ka šķirtajās ģimenēs bija ļoti liela problēma ar uzturlīdzekļiem, alimentu piedziņu. Tāpēc tika izveidots uzturlīdzekļu garantiju fonds. Tagad 18 tūkstoši bērnu saņem minimālos uzturlīdzekļus no valsts. Nemaksātājs ir parādā, no viņa šie līdzekļi tiek piedzīti. Tas izdevies visai veiksmīgi.
Gadu jau darbojas arī bērnu tiesību valsts aizsardzības inspekcija. Pirmajā brīdī liekas, ka bērnu tiesībām pievēršam par daudz lielu vērību, bet tajā pat laikā aizvien vairāk jau institūcijas skaidro arī bērnu pienākumus. Inspekcijā darbojas bērnu uzticības tālrunis, pa kuru katru dienu tiek saņemti 1100 līdz 1300 zvanu. Aizvadītajā gadā saņemti vairāk nekā 300 tūkstoši zvanu no bērniem, pusaudžiem, jauniešiem, arī viņu vecākiem. Daži, protams, piezvana, jo brīvajā laikā gribēts uzzināt, kā telefons darbojas, bet ir arī ļoti problemātiski zvani, kad ir runas par pašnāvību, smagu vardarbību. Varam reaģēt, sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, bāriņtiesām. Varam turēt roku uz pulsa, lai zinātu, kas notiek bērnu, pusaudžu dzīvē.
Kopš šī gada lielāku nozīmi esam veltījuši jaunatnes politikai, atbalstam organizācijām. Ja vērtējam Vidzemi, tad izdarīts ļoti daudz. Vidzemes reģionā ir uzcelti, iekārtoti 25 rotaļu un atpūtas laukumi, izveidoti trīs rotaļu un attīstības centri, izveidoti trīs ģimenes atbalsta un krīzes centri, veikti pasākumi ģimenes vērtību popularizēšanai un izveidoti desmit jaunatnes iniciatīvu centri. Dažādi centri ir laba alternatīva arī tajos pagastos, kur lielus bērnu dārzus nemaz nav lietderīgi būvēt.
Aktuālas
ir attiecības. Starp vienaudžiem, ar vecākiem, skolā, skolotājiem. Bērni jūtas vientuļi. Ne jau nevērīgu vecāku, bet aizņemtu vecāku bērni. Pieaugušie daudz strādā, ar bērniem sarunājas formāli. Veidojas situācija, ka visi esam vienas ģimenes locekļi, bet it kā kļūstam sveši. Kā vecāki esam pazaudējuši savu lomu. Bērniem ir citi draugi, internets, un tad piedzīvojam arī slikto, to, ko negaidījām. Es novēlu apzināties, ka mūsu kā ģimenes cilvēku lielākā bagātība bez zināšanām un dzīves pieredzes, draugiem, ir mūsu pašu bērni. Faktiski mūsu dzīvei jēga un nozīme
tik,
cik mēs varam kaut ko atstāt, nodot nākamajai paaudzei. Ja mums nebūtu ko uzticēt – idejas, domas, pieredze, tad tāda egoistiska sabiedrība zaudētu dzīves jēgu. Tāpēc tas, ko varam darīt savu bērnu dēļ, piemēram, ieaudzinot vērtību izpratni, pat to, kas ir īsts, iemācot bērniem atbildību, čaklumu, tas dara mūsu sabiedrību, valsti, dzimtu un pilsētu stipru, orientētu uz nākotni. Nekad neaizmirstiet savējos, jo tā izrādās pati lielākā vērtība!” Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri