Cēsu sv.Jāņa draudzes mācītājs
“Tad Pilāts atkal izgāja ārā un sacīja viņiem: “Lūk, es Viņu izvedu pie jums ārā, lai jūs atzītu, ka es pie Viņa nekādas vainas neatrodu.” Tad Jēzus iznāca ērkšķu kronī un purpura virsdrēbēs. Un viņš tiem sacīja: “Lūk, kāds Cilvēks!” Kad augstie priesteri un kalpi ieraudzīja Viņu, tie kliedza, sacīdami: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem sacīja: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir likums un pēc likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu. “ Pilāts, dzirdēdams šos vārdus, vēl vairāk nobijās. Un viņš, atkal iegājis tiesas namā, sacīja Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Bet Jēzus nedeva viņam atbildi. Tad Pilāts sacīja Viņam: “Tu man neatbildi? Vai Tu nezini, ka man vara Tevi krustā sist un vara Tevi atlaist?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā nebūtu tev dota no augšienes. Tāpēc tam, kas mani tev nodeva, lielāks grēks.” Un no šī laika Pilāts meklēja Viņu atlaist.”(Jņ 19:4-12a)
Lieldienu laikam ir īpaša gaisotne, ļoti strauja dinamika. Nieka trīs dienu laikā Jēzus piedzīvo savu nāvi un augšāmcelšanos. Mums, cilvēkiem, tas būtu par strauju, jo mūsu dzīves uztvere ir pārāk zemišķa, mēs baidāmies nonākt konfrontācijā ar dzīvību un nāvi.
Daudzas mūsu sirdī un domās tik ierastas lietas atklājas Jēzus tiesāšanas notikumos. Te pilnībā parādās cilvēka vājums un Dieva pacietīgais mīlestības spēks. Visa cilvēka izpratne par Kristu bieži tiek apslēpta vienā neziņas pilnā spriedumā: ”Redziet, kāds cilvēks!” Jēzus ļaužu priekšā stāvēja ne “kā tāds, kam vara”(Mt 7:29), bet kā tāds, kura “valstība nav no šīs pasaules”(Jņ 18:36). Šajā mirklī cilvēkam tiek dota iespēja darīt ar Dieva Dēlu visu, ko tas vēlas. Cilvēks tam nav gatavs – ne Pilāts, nedz kāds cits.
Šajos notikumos mēs varam saskatīt kādas trīs būtiskas lietas bezgalīgi pietuvotās Dieva un cilvēku attiecībās.
Pirmkārt, negaidītības faktors. Mēs bieži brīnāmies, kā cilvēki tik pēkšņi var mainīt viedokli – viens tas ir Palmu/Pūpolu svētdienā, ieraugot Jēzu jūdu ķēniņu, cits tas ir Lielajā piektdienā, ieraugot Jēzu pazemotu un nievātu. Lielākā daļa cilvēku nespēj pieņemt straujas izmaiņas. Šādos gadījumos tie paliek pie iepriekšējiem uzskatiem, proti, ja Jēzum neseko sajūsmas pilns bars, ja Viņa veidols neatgādina ķēniņa tēlu, tad tas Jēzus vairs nav mans ķēniņš. Es tāpat kā jūdi nevēlos pazīt to cilvēku, kādu Pilāts atklājis manā acu priekšā. Man no Viņa ir bail, es negribu sevi identificēt ar tādu, kas cieš un ir vienkārši nepopulārs. Tā mūsu dzīvē ir neskaitāmi, negaidīti brīži, kuros mums ir iespēja piekļūt Dieva žēlastības tronim tuvāk, bet mēs paši sevi atgrūžam no Viņa. Pilāts saka:”…es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.”(Jņ 19:4b) Pilāts saprot un jūt, ka Jēzus nav viens no tiem tūkstošiem pavalstnieku, kuri būtu jāiztiesā, Viņš ir no citas pasaules, kurā viņam nav varas. Iespējams, ka Jēzus tajā brīdī visos cilvēkos radīja neizprotamu sajūtu par to, ko nozīmē “vara”, ko nozīmē “tiesa”. Pilāts nedaudz iepriekš arī jautā Jēzum: “Kas ir patiesība?”(Jņ 18:38). Atbilde neseko, tā jārod pašiem jūdiem, romiešiem, arī man un tev.
Otrkārt, ļoti līdzīga emocija – izvērtēšana. Ja domājam par Jēzus notiesāšanu, tad varam teikt, ka tā bija neērta un neviennozīmīga. Pilāta galvā rosījās domas, ka labāk tāda nekad nebūtu notikusi. Kad pirmais mulsums pāri, tad cilvēkam ir jāpieņem lēmums. Citi ir bara instinkta virzīti, jo tā ir vieglāk, bet ir kādi vai kāds, kuram jāpaskatās uz “vainīgo nevainīgi” ar pragmatisku skatienu. Bet kā to izdarīt, ja tavā priekšā stāv pats Dieva Dēls, pat, ja tu tam netici! Tautai izvērtēšana ir vieglāka, tā nav gatava uzņemties atbildību. Priekšā stāv kāds, kurš ar ērkšķu caururbtajām miesām liecina par viņu grēkiem. Viņi it kā kliedz: ”Es negribu to redzēt! Es gribu viņu aizmirst!” Vieni to dara aiz niknuma, citi aiz vilšanās, vēl citi dēļ neizpratnes. Īstenībā viss jau ir izlemts. Visas lietas, arī šī, ir Debesu Tēva dotas.
Treškārt, Dieva viedoklis pār mūsu apjukumu un nespēju adekvāti rīkoties. Dievs īstenībā nedara neko, vismaz ne ko tādu, ko mēs no Viņa sagaidām. Mūsdienu kristietim šad tad galvā iezogas doma par to, kā viņš būtu Jēzu aizstāvējis un neļāvis Viņu nokaut. Tomēr Dievs attiecībās vispirms ierauga cilvēku. Tēva un Dēla mērķis tiek sasniegts, cilvēks to redz un piedalās, pat Jēzu nosodīdams. Cilvēks attiecībās ar Dievu ierauga sevi, cilvēku. Viņa galvenās rūpes nav Jēzus, bet ko man darīt attiecībā pret Jēzu. Varbūt arī kliegt: ”Sit Viņu krustā!”
Dieva mērķis savu pilnību sasniegs augšāmcelšanās notikumā, bet, jau esot tiesā, Dievam ir skaidrs, ka nekas nespēj izmainīt to, kas jau gadsimtiem pravietots. Cilvēkam, esot pūlī pie Pilāta mītnes, mērķa nav. Viņš grib izbeigt savu neziņu ar upura nāvi, jo pēc nāves viņš neko vairs negaida.
Katrs no mums var izdzīvot šos notikumus, cenšoties ieraudzīt Dieva rūpes par cilvēku. Pamanot to, ko Dievs caur krustu vēlējies pateikt, mums rodas gan jauni mērķi, gan pateicība par pārsteidzošo un arī pienācīga rīcība. Mēs vairs nejūtamies savā dzīvē apmulsuši, bet ļaujamies Dieva žēlastībai mūs apņemt, nebīstoties no nāves, bet ieraugot dzīvību. Ir svarīgi kristietim vienmēr saprast, kas un kāds ir Jēzus, atbildot jautātājiem: ”Redziet, TĀDS Cilvēks!” Lieldienu notikumi katru gadu aicina mūs pie tā nonākt.
Komentāri