Tas, kādā veidā pašlaik tiek iztirzāts pagājušajā nedēļā publiskotais dokuments par vienošanos starp sociāldemokrātiem un Ventspils mēra Aivara Lemberga kontrolētajiem spēkiem, ir aicinājums naivi ticēt vienīgajām patiesībām.
Trešdienas šova „Kas notiek Latvijā” laikā raidījuma vadītājs Jānis Domburs parādīja viņa rīcībā iegūto dokumentu, kurā divas puses, sociāldemokrāti un Ventspils uzņēmēji, vienojušās par sadarbību politisku un ekonomisku soļu saskaņošanā. Tomēr der atcerēties, ka tāpat vien šādi dokumenti atklātībā neparādās – tos nopludina tie, kas vēlas publisku vēršanos pret saviem konkurentiem. Galu galā neviens no pēdējā laika skandāliem – Jūrmalas vēlēšanu balsu pirkšana, žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās – nav nācis gaismā, pateicoties pētnieciskajai žurnālistikai. Šie materiāli vienkārši ir piespēlēti.
Tāpēc bija savādi lasīt J.Dombura argumentāciju „Delfu” portālā: „Pieļaujot, ka šī konkrētā dokumenta kopijas nodošana žurnālistam var būt saistīta ar politiskiem, ekonomiskiem vai personiskiem motīviem, uzskatu, ka tā nonākšana atklātībā no Latvijas sabiedrības interešu viedokļa atsver jebkādus citus motīvus.”
Netiek konkretizēts, vai „Latvijas sabiedrība” šajā kontekstā ir tas pats, kas notikumā iesaistītās personas. Ja ne, tad ir grūti saprast, ko sabiedrība bez izklaides ieguva. Ja nu tikai kļuva par dalībniekiem cīņā pret Lembergu. Korupcija vai nekaitīga, pat vēlama vienošanās? Pārdevušies visi vai neviens? Traktējums atkarīgs no tā, kādu laikrakstu lasi un kādu televīziju skaties. Un no tā savukārt var iegūt dažādus viedokļus par to, ko saprotam ar „sabiedrības interesēm”. Tikpat labi varam pajautāt, kāds labums sabiedrībai bija no žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās? Atļaušos norādīt, ka nekāds, jo par sarunu būtību taču diskutēts netika.
Par īpašu gadījumu šo notikumu padara apstāklis, ka uz apsūdzēto sola ir ne tikai politiķi, kas neētiskā rīcībā tiek apvainoti laiku pa laikam, bet arī viens no lielākajiem Latvijas nacionālajiem laikrakstiem – „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Proti, līgumā teikts, ka Ventspils puse atļaus izmantot savā kontrolē esošos masu saziņas līdzekļus, tostarp „Neatkarīgo”, lai paustu noteiktus viedokļus. „Diena” pajautāja „Neatkarīgajai”, – vai līgums ir spēkā. Taču uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt, neapstiprinot, ka tas jelkad ir bijis spēkā. Taču to, vai vienošanās kaut kad ir bijusi spēkā, neviens vairs nenoskaidros. Taču tas nekas, galvenais ir vienkārši ticēt.
Laikrakstu redakcijām pašlaik ne tikai jādomā par sava politiskā virziena realizēšanu, bet arī par sevis parādīšanu. „Dienai”, kuras vārda līgumā nav, šajā gadījumā ir viegli – tā sestdienas komentārā Aivars Ozoliņš no šī līguma izsecina valdības un tās lēmumu pirkšanas ķēdi, kuras rezultāts: „Ventspils grupējums” iegūst kontroli pār sev interesējošajiem uzņēmumiem, it īpaši – „Latvijas kuģniecību”. Tie, protams, ir tikai minējumi. „Neatkarīgā” savukārt savā komentārā pieturas pie dokumenta teksta un nerunā par tā vietu plašākos tirdzniecības tīklos. Māris Krautmanis raksta, ka šī vienošanās nav uzskatāma par korupciju, bet gan par lobēšanu, kas pati par sevi nosodāma nav. Proti, jautājumi, par kuriem abas puses vienojās, nav uzskatāmi par ļaunprātību. Tieši otrādi – politiskie un ekonomiskie spēki apņemas neizsaimniekot valsti.
Gadījums ar atklāto vienošanos ir labs piemērs tam, kā masu saziņas līdzekļu redakcijas veido mūsu pārliecību par to, kas ir labie un kas sliktie. Ir bēdīgi, ja žurnālistu saimnieks pārdod masu saziņas līdzekli konkrētu politisku mērķu sasniegšanai. Taču vēl bēdīgāk ir tad, ja kādam izdodas radīt iespaidu, ka sliktais masu saziņas līdzeklis ir tikai viens un pārējie, to „atmaskojot”, naivajai publikai šādi pierāda savu godaprātu un morāli. Man šķiet, ka darītājam ir jārāda sevis labums, nevis citu sliktums, taču Latvijas masu saziņas līdzekļi laiku pa laikam domā citādāk.
Komentāri