Jānis Buholcs
Pagājušās nedēļas sakumā dienvidkorejiešu izcelsmes students Čons Sen Hi nogalināja 32 Virdžīnijas tehniskās universitātes studentus un pasniedzējus un pats izdarīja pašnāvību. Tas bija viens no masu slaktiņiem, kas paretam notiek ASV skolās un kuru laikā ar ieroču nēsāšanu aizrāvusies Amerika uzbrūk pati sev.
Stāsts ir par to, kā students ar psihiskām problēmām, kuras speciālisti bija konstatējuši pirms laba laika, neizturēja un devās atriebties tiem, kurus vaino savās likstās – tātad visiem. Pirmdienas rītā universitātes pilsētiņā nošāvis divus cilvēkus, viņš devās uz pasta nodaļu un nosūtīja televīzijas tīklam “NBC” paku. Tajā atrodams vairāk nekā 20 lappušu vēstījums, kā arī vairāki desmiti videoklipu un attēlu, kuros viņš redzams ar ieročiem un stāsta par savām ciešanām un motīviem. Vēstuli nosūtījis, atgriezās universitātē un nogalināja vēl 30 cilvēkus.
Notikušā parādīšanu masu saziņas līdzekļos var aplūkot kā divu fāžu izpausmi. Pirmā fāze ir redakciju sākotnējā reakcija uz notiekošo – tiek tverts mirklis un veidotas ziņas. Asinis, šaušana, upuri, ierastās kārtības izjaukšana, problēmu izpausmes – tas ir pietiekams pamats, lai atgadījums iekļūtu masu saziņas līdzekļu saturā un par to uzzinātu detaļās.
Otrā fāze iestājas mazliet vēlāk. Tad viens otrs ierunājas par šķietamiem blakusjautājumiem saistībā ar to, kas un kā tiek rādīts. Darot savu darbu, žurnālisti ne tikai dažādi parāda vienu un to pašu notikumu, bet arī ietekmē vidi, kurā notiek informācijas vākšana, tādējādi izveidojot apburtu cēloņu un seku loku. Un tad kāds pajautā: “Kāda ietekme ir milzīgajai žurnālistu uzmanībai, kas izrādīta notikumam, un tajā iesaistītajām institūcijām un personām?” Kā vajadzēja rīkoties “NBC”, kura rīcībā šie materiāli nonāca – parādīt ēterā, vai arī ignorēt? Kas ir aspekti, kuri šajā notikumā ir svarīgi – asinis vai tomēr kas cits?
Pirmā fāze parasti iestājas automātiski. To paredz vispārpieņemta redakcijas prakse, ziņojumu atlases principi: lieli avīžu virsraksti, aculiecinieku stāsti, detaļas par slepkavu un cietušajiem… Šī ir tipiska masu saziņas līdzekļu reakcija uz šādu “notikumu” – vispirms parāda un tikai tad sāk domāt par to, kas parādīts. Auditorija tikām skatās un šausminās.
Kad sākas domāšana, esam nonākuši līdz otrajai fāzei. Kad pirmais Virdžīnijas slepkavas piesūtīto vizuālo materiālu vērošanas vilnis bija pāri, sākās čuksti: “Vai to vispār vajadzēja rādīt? Vai kādam tas bija jāredz? Kura interesēs ir šāda vardarbības demonstrēšana?” Iespējams, ka auditorijai to nevajadzēja, taču tā skatījās un nevarēja atraut ne acu. Sākās lielo telekanālu taisnošanās. “NBC” norādīja, ka pirms ierakstu pārraidīšanas ir konsultējušies ar varasiestādēm, savukārt konkurējošie kanāli paziņoja, ka šos materiālus vairs nerādīs. “Kad tie vienreiz redzēti, atkārtojums jau ir kas vairāk par pornogrāfiju,” aģentūrai “Reuters” sacīja “ABC News” viceprezidents Džefrijs Šneiders.
Līdzīgi bija ar gāztā Irākas līdera Sadāma Huseina pakāršanu vecgada vakarā. Kadrus, kuros redzamas viņa mūža pēdējās minūtes, arī pārraidīja televīzijā. Gan pirms, gan pēc nāvessoda bija jautājumi, vai tas ir vajadzīgs. Toreiz “NBC News” vadītājs Stīvs Kapuss par nepieciešamību rādīt S.Huseina nāvi intervijā “New York Times” sacīja, ka arī daudzu citu diktatoru pēdējie attēli ir publiski rādīti. Viņu beidzamie attēli veido vēsturi un atmiņu. “Es vēlos to darīt ar gaumes izjūtu, taču es nestāvēšu ceļā vēsturei,” teica S.Kapuss.
Ja Virdžīnijas slaktiņš būtu bijis tikpat paredzams kā S. Huseina pakāršana un ja pirms tam būtu iespējams iegūt redakciju komentāru, iespējams, tie būtu līdzīgi – tas taču ir notikums, tā ir vēsture. Un visi dotos uz priekšu, lai tikai pēc kāda brīža attaptos, ka varbūt tomēr vajadzēja stāties tai ceļā.
Komentāri