Lasīju pagājušās piektdienas rakstu „Kā atgādināt par zemnieku nemieriem” un paskumu par veselaviešiem. Diskusijā izskanējušā merkantilisma dēļ. Dažus gadus kolhoza periodā strādāju Veselavas klubā, un šī vieta man ir mīļa, tāpēc arī nolēmu izteikt savu viedokli.
Esmu arī visai ciešā saistībā ar tūrisma apriti rajonā, un apskatāmais jautājums saistās ne tikai ar vienkāršu piemiņas akmens uzstādīšanas akciju, kur daži gūs „sev bonusus”, bet arī ar pagasta tūrisma labumiem. Nu labi, kāds no aktīvistiem ticis Saeimā, nu labi, atbrauks TV un kāds no organizatoriem pateiks pāris teikumus kameras priekšā – tā tad arī būs visa slava, kas tiks par visiem tiem nebeidzamajiem rūpestiem, organizēšanu, naudas vākšanu. No pašiem veselaviešiem jau nekas daudz netiek prasīts – tikai izteikt viedokli, un tas, kā es noprotu, ir visai negatīvs, ja jau pat pagasta padomes priekšsēdētājs mēģina norobežoties no negaidīti uz viņa pusi ripojošās „piemiņas akmens” uzstādīšanas idejas. Jā, plāksnīte nav monuments. Ne tā prasīs lielu naudu, ne citus rūpestus. Šajā ziņā taisnība ir tiem tālredzīgajiem, kas uzdod visai neērtos jautājumus par piemiņas vietas mērķi un tās tālāko likteni. Protams, tas viss paliks, kā saka, uz pagasta kakla. Vai būs vērts?
Atbilde ir vairāk nekā skaidra – ja tas būs mākslinieciski un idejiski vienots kopums, tad jā. Ja pie tā būs vērts pakavēties arī nezinošam caurbraucējam, pat vairāk, ja pie tā jau apstāsies tūristu autobusi un gids aizvedīs grupu līdz piemiņas akmenim, lai izstāstītu par brīvdomīgajiem veselaviešiem, kuru uzdrošināšanās ir ierakstīta katrā vēstures grāmatā. Vai veselaviešiem ir vēl kaut kas tikpat nozīmīgs, tik dvēseliski būtisks, kā šie divi dumpības piemēri? Rakstot grāmatu „Cēsu rajona muižas un pilis…”, nevarēju atrast Veselavas būtību izteicošāku notikumu par šiem abiem, un pilnīgi absurds man šķiet jautājums, vai veselaviešiem būs lepnums par šo piemiņas akmeni. Par ko tad? Par muižu? Nu jāatzīst, ka muižas komplekss svešām acīm būs skatāms vēl pēc visai ilga laika. Un arī tad tas būs tikai un vienīgi kultūras un vēstures piemineklis, kas latvietim jau nu tā kā nebūtu lepnuma avots. Tāds varētu būt Silabulu pēdakmens, taču diemžēl tas ir sasniedzams tikai ļoti ieinteresētam cilvēkam, savukārt viduslaiku kapsētas izrakumu materiāli Veselavā laikam jau nebūs skatāmi taustāmā veidā, ja nu vienīgi par to vēstīs kāda planšete, bet mēs jau visi zinām, kas ir planšete pie sienas, nu tas pats, kas plāksnīte, ja atļauts paironizēt. Bet akmens simbolizē pašu mūžību, un veselaviešu cīņas jau ir iegājušas mūžībā, lai kā arī dažs tipiskajā latviešu nenovīdībā iebilstu.
Ir vēl kāda būtiska piezīme – neinformētība. Šī paša akmens kontekstā būtu vērts izdot Roberta Alkšņa manuskriptā esošo grāmatu „Melna čūska miltus mala”, kur emocionāli aprakstīta zemnieku dzīve, 1841. gada dumpis un tā apspiešana. Domāju, ka, izlasot grāmatu, nevienam nerastos jautājums par piemiņas akmens nepieciešamību, vēl vairāk, ikviens varētu sev tikai jautāt, kāpēc šis notikums vēl līdz šim nav iemūžināts.
Novēlu veselaviešiem atrast pozitīvu kopsaucēju un nākotnes vārdā vienoties, ņemot vērā, ka ir taču darba grupa, kas paveiks visu melno darbu, jums būs jābauda tikai augļi. Bērzkrogs jau tagad ir viena no sakoptākajām vietām pagastā, pateicoties vairākiem faktoriem – moderni izbūvētais krustojums, Krogzemjos iekārtotā kafejnīca un jau sakuplojusī birzīte. Visi priekšnoteikumi, lai te būtu vērts apstāties, vajadzīgs vien pēdējais punkts uz i … Un varbūt nākotnē tas varētu tapt pat par pagasta zīmolu.
Komentāri