Valsts mierīgo politisko dīķīti sāk traucēt negaidītas vietēja mēroga katastrofas. Šis tas jau noticis arī agrākajos gados, taču šķiet, ka tik blīvs svarīgu notikumu virknējums īsā laikā mūs vēl nav piemeklējis. Tādēļ publika ar interesi seko Latvijas varas krējuma izdarībām.
Dažas problēmas, kuras drebina zemi zem valdošās elites kājām. 81. panta kārtībā sasteigti pieņemtie un pēc prezidentes V.Vīķes-Freibergas uzbļāviena zibens ātrumā atceltie „Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā”. Par spīti Saeimas deputātu steigai ripojošo akmeni noķert nav izdevies, Latvija dzīvo gaidās un darbībā, kā viss beigsies – ar visas tautas nobalsošanu vai no tās izdosies izvairīties. Finiša taisnē iegājis vairāk nekā desmit gadus marinētais Latvijas – Krievijas robežlīgums, uzjundot šķietami vētrainas emocijas sabiedrībā. Sākušās milžu cīņas vietēja mēroga oligarhu vidū. Kāds no viņiem, kura uzvārds sākas ar „L”, atbrīvots no steigas un pienākumiem, var nesteidzīgi vērot rūtainas debesis. Tīri demokrātiskā gaisotnē LR mūža mierā aizgājis jēdziens „politiskā atbildība”, jo, kā izsakās Augstā nama un MK varas vīri un sievas, neviens no viņiem (ja neskaita mūžam neapmierināto opozīciju) šādu zvēru neesot redzējis un arī gudrās grāmatās nav bijis iespējams atrast šī ārzemnieciskās cilmes un mūsu sabiedrībā pilnīgi lieki ievazātā un nevajadzīgā termina jēgu.
Tā kā es piederu tai, lielas lasītāju daļas uztverē aprobežotajai, sabiedrības daļai, kura vēl seko politiķu soļiem, viņu īstām vai tēlotām varas cīņām, tad daudzos jautājumos man izveidojies viedoklis. Dažus savus spriedumus nesen izteicu „Druvas” apaļā galda sarunā. Kaut kas palika ārpus sarunas ietvariem, mani iepriecina, ka varu iepazīstināt sabiedrību ar savām pārdomām.
Vispirms grozījumi drošības likumos. Varētu jau piekrist valdībai, kura cenšas nomierināt sabiedrību – ko trakojat, iecerētās izmaiņas taču atceltas, viss atkal ir jauki. Diemžēl MK, pirmām kārtām tā fīrers A.Kalvītis, pārcentās. Latvijas sabiedrībai klaji nodemonstrēts, ka gan Saeima, gan Valsts prezidente, gan suverēnā Latvijas tauta, kurai, atbilstoši Satversmei, pieder neierobežota vara Latvijā, tiek pasūtītas… Tāpēc, lai ko teiktu valdības aizstāvji, ieskaitot arī dažus manas partijas biedrus, es parakstu vākšanā par referenduma sarīkošanu saskatu ne jau pakaļdzīšanos aizejošam vilcienam, bet gan dūri, kas parādīta vienai no varām, kura, ignorējot vispār pieņemtās demokrātiskās normas, nolēmusi stāvēt ne tikai pāri citām varām, bet arī suverēnajai Latvijas tautai.
Par Latvijas – Krievijas robežlīgumu. Man, tāpat kā daudziem latviešiem, nepatīk Latvijas teritoriālā sašaurināšana. Tomēr, pirms kārtējo reizi sākas brēcieni: „Abrene! Abrene!”, lūgšu godājamo lasītāju atbildēt uz jautājumu:„Vai Latvijas Republika bija otrā pasaules kara uzvarētāju vai zaudētāju vidū?” Patīk tas man un citiem vai nepatīk, bet kā vēsturnieks jūtos spiests sarūgtināt uzvaras piekritējus. Valsts, kura uz pusgadsimtu pazūd no pasaules kartes kā kļūdaini uzrakstīta formula no tāfeles, kas noslaucīta ar slapju lupatu, uzvarētāju rindās kaut kā neiederas. Abrene – tā ir maksa par sakāvi un mācība nākotnei tiem, kas pagātnes piedzīvojumus tiešām vēlas izmantot pieredzes gūšanai. Nav ko gausties: „Mēs jau bijām neitrāli, bet mūs okupēja”. Tieši tā! Par to tad arī pienākas mācība! Ne jau velti Rainis reiz dainoja:„Ej vidusceļu starp kreisiem un labiem, Un beigās pērienu dabū no abiem!”
Karš sen beidzies. Vai tiešām bija jāsteidzas ar robežlīguma parakstīšanu? Bieži piesaukts Japānas piemērs, kura joprojām nav noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, bijušās PSRS mantinieci. Interesentus lūgšu salīdzināt Latvijas un Japānas ekonomiskos rādītājus, vietu un svaru pasaules politikā, dzīves līmeni, lai izdarītu secinājumu: vai tiešām Latvija ir otra Japāna?
Teiktais nenozīmē, ka pilnībā piekrītu robežlīguma parakstīšanai pašreiz un tādā kontekstā, kādā tas tiek darīts. Politika starpvalstu attiecībās nozīmē tirgošanos. „Dodu, lai tu man dotu,” vēsta seno romiešu gudrība. Mani interesē, ko saņem Latvija, atsakoties no Abrenes, kura, lai gan ne gluži juridiski, tomēr faktiski mums jau nepieder vairāk nekā 60 gadus. Stabilas attiecības ar Krieviju? Baidos, ka līdzšinējo attiecību vēsture gan neliecina par labu šādai iespējai. Negribētu būt bada dzeguze, bet tad jau stabilākas attiecības iespējamas ar Fidži vai nepārtrauktos pilsoņu karos slīgstošo Burundi. Nevēlos apšaubīt valsts vadītāju politisko drosmi un saprātu, tomēr baidos, ka vienīgais reālais ieguvums līguma parakstīšanas rezultātā var izrādīties Krievijas Valsts prezidenta V.Putina piesolītās beigtā ēzeļa ausis. Tīrs zaudējums bez ieguvumiem uz līdzenas vietas.
Ko nozīmē A.Lemberga aizturēšana? Jautājums, uz kuru atbildēt visgrūtāk. Ideālistiem tas varētu būt pierādījums, ka lietas Latvijā sāk iet uz labo pusi, jo līdz ar sīkām zivtiņām prokuratūra sāk izrādīt interesi par lielāka kalibra lomiem. Es tomēr jūtos kā pārāk liels reālists, lai izdarītu tik tālejošus secinājumus. Par to varēsim runāt tikai tad, kad rūtainās debesis sasniegs arī alfabēta burtu „Š”. Citādi tā ir cīņa par kādu kumosiņu. Kumoss viens, bet ēst gribētāju netrūkst. Nav citas izejas, kā izslēgt no spēles kādu tā kārotāju. Kam taisnība, ideālistiem vai reālistiem, varēsim pārliecināties jau tuvāko gadu gaitā.
Visbeidzot jautājums, kurš šķiet sīks, bet pelnījis vēl lielāku uzmanību. Pēdējo mēnešu laikā bieži piesaukta politiskā atbildība. Uzkrītoša ir ignorance, ar kādu pret šo jautājumu izturas Latvijas varas elite. Nodeg „Reģu” pansionāts, bet labklājības ministre D.Staķe te nesaskata pamatu savai demisijai. Valdība un Saeimas vairākums viņu atbalsta. Ikvienā demokrātiskā valstī sekas būtu gan masu protesti un demonstrācijas, gan pietiekami aktīvi izrādīta nepatika un nosodījums pat no savas partijas deputātiem un ministriem. Te nekā! Mani pārņem aizdomas, ka Ministru kabinets ir ļoti apmierināts ar D.Staķes darbību. Kāpēc? Nu, palika mazāk pensionāru… Skan ciniski? Bet kā vēl man izskaidrosiet Partijas un Valdības iejūtību šajā jautājumā? Tas pats atkārtojās gadījumā ar zemkopības ministru M.Rozi. Esot jāslēdz tās cukura fabrikas, Eiropa tā prasot. Piedodiet, Eiropa to neprasa! Tiesa, tā labprāt savās robežās redz mazāk cukura fabriku, tomēr šādus lēmumus vēl izšķir valstis, kurās suverēnā vara pieder, kā zināms, tautai. Ja tomēr valdība kādu augstāku apsvērumu dēļ izlēma šķirties no Latvijā pietiekoši nozīmīgas lauksaimniecības nozares, jājautā, kur bija M.Rozes kungs pirms gada, kad zemnieki ieguldīja līdzekļus atbilstošas tehnikas iegādei cukurbiešu audzēšanas sfērā. Šobrīd Zemnieku saeima prasa M.Rozes demisiju. Viņa atkāpšanās būtu skaidra politiskās atbildības izpausme. Bet kas pīlei ūdens, kas latviešu ministram politiskā atbildība?
Komentāri