SIA ”Stalbes Agro” valdes priekšsēdētāja
Ja Latvija nebūtu iestājusies Eiropas Savienībā (ES), mēs nesaņemtu atbalstu, kuram pateicoties, zemnieki var attīstīt savas saimniecības. Lauksaimniekiem jau pirms iestāšanās bija pieejams SAPARD, kad kļuvām dalībvalsts, nāca citi struktūrfondi, tiešie maksājumi. Arī mūsu saimniecība ir izmantojusi iespējas, piemēram, 2004. gadā par SAPARD līdzekļiem iegādājāmies tehniku.
Ļoti svarīga ir valsts nostāja, kā arī tas, kā valsts administrē šos līdzekļus. Liela aplamība bija tā, ka struktūrfondi investīcijām tika atvērti tad, kad lopkopības saimniecības vēl nebija sasniegušas ES prasības un standartus. Bet prasīja izziņas no Pārtikas un veterinārā dienesta par to, ka standarti ir sasniegti! Ja nebija izziņu, nevarējām šo atbalstu saņemt.
Vēlāk situācija mainījās. Mūsu uzņēmums ar ES atbalstu iegādājās jaunu piena ieguves aprīkojumu, sakārtojām teļu sprostus, arī govju dzirdināšanu. Tomēr, neraugoties uz to, ka pieejams ES atbalsts, daudziem lauksaimniekiem nākas ņemt kredītus. Arī mums visa pagājušajā gadā pirktā tehnika ir iegādāta, ņemot aizdevumu.
Kaut atbalsts ir, ir arī aizvainojuma sajūta pret vecajām ES valstīm. Bet paši vien esam vainīgi, jo pirms iestāšanās ES ražošanas rādītāji Latvijā bija slikti – zema ražība un izslaukumi. Līdz ar to esam saņēmuši vismazākos maksājumus ES. Saņemam četras reizes mazāk nekā vecās ES valstīs. Un mums, ražotājiem, joprojām šķiet, ka valdība nepietiekami aizstāv mūsu intereses ES, nav panākti Latvijas lauksaimniekiem labvēlīgi nosacījumi. Nemāk vai negrib?
Valdība diskusijās vienmēr atsaucas uz iestāšanās līgumu, bet situācija mainās un vajadzētu spēt ES institūcijās skaidrot pašreizējo situāciju. Valdība deklarācijā iekļāva punktu, ka centīsies panākt vienošanos ar ES par maksājumu izlīdzināšanu, bet acīmredzot tas nenotiks, jo ES lauksaimniecības komisāre ir izteikusi viedokli, ka šobrīd pārskatīšana nenotiks.
Ir arī ārkārtīgi liels diktāts no ES. Protams, jāsaprot, ka tas, kurš dod naudu, diktē noteikumus, bet šķiet, ka Latvijai ir tendence tos vēl pastiprināt. Tas viss ietekmē ražotājus. Ir lielas birokrātiskas prasības, kas tikai paaugstina izmaksas.
Mīnuss ir tas, ka tirgus ir pārpildīts ar citu ES valstu produkciju. Viņi to ražo lētāk, jo atbalsts ir lielāks, bet mums līdz ar to šajā tirgū ir grūti konkurēt. Turklāt valsts eksports diemžēl ir bez augstas pievienotās vērtības.
Situācija ir interesanta arī ar mazāk labvēlīgo apvidu maksājumiem – atbalstu būtībā saņem gan tie, kuri cītīgi ražo, gan tie, kuri zāli tikai nopļauj. ES to veicina, jo ir produkcijas pārpilnība un ražot nevajag.
Bremzētā attīstība piena lopkopībā saistīta arī ar piena kvotām. Ir uzņēmumi, tai skaitā arī mēs, kuri kvotas pārpilda, bet ir tādi, kas neizpilda. Par to, ko tagad piepērkam klāt, vairs nesaņemsim vēsturisko maksājumu, kā arī piemaksas. Sola, ka kvotas tiks ”atlaistas” no 2013. gada, bet ir grūti izvērtēt, kāda situācija tad izveidosies. Iespējams, ka citu valstu produkcija Latvijas tirgū ienāks vēl vairāk. Pierakstījusi Māra Majore
Komentāri