Cēsu rajona slimnīcas galvenā māsa
Domāju, ka Starptautiskās māsu dienas jēga ir akcents uz to, ka būt medicīnas māsai nav tikai profesija, tā ir misija – cēla un godprātīga ziedošanās citu labā. Tādēļ ar medicīnas māsas diplomu ir par maz, jo šī darba realitāte prasa īpašu attieksmi. Ikdienā ne pārāk bieži māsas dzird atzīšanu vai vienkāršu paldies, kaut gan viņas ir tās, kuras nepārtraukti atdod citiem no sevis to labāko. Kā zināms, lai garīgi un fiziski neiztukšotos, devējam ir jāsaņem atpakaļ. Viņam no jauna jāpiepilda sava krātuvīte, lai atkal varētu dot. Māsai jāprot ne tikai profesionāli veikt darba pienākumus, bet viņai jābūt apveltītai ar augstām līdzjūtības spējām, prasmi iejusties citu ciešanās un arī dalīties priekā. Tas prasa atvērtību un, protams, pacietību. To māsai iemācīt nevar nevienos kursos. Tādēļ šai darbā nozīmīga ir medicīnas māsas personība un raksturs. Māsas darba meistarība sakņojas ne vien spējā palīdzēt pacientam atveseļošanās procesā, sniedzot profesionālo palīdzību, bet ar saskarsmi mācīt pacientam vēlēšanos izprast sevi, savas izjūtas un līdz ar to pašam emocionāli līdzdarboties, lai izveseļotos. Savukārt, katrs pacients ir medicīnas māsas audzinošais un izglītojošais faktors. Lai pacients veiksmīgi veseļotos, māsai ir pat būtiskāka nozīme nekā ārstam. Ārsts ir speciālists diagnostikā, nepieciešamo medikamentu noteikšanā, bet māsa veido vidi, kurā slimnieks jūtas drošībā. Uzskatu, ka medicīnas māsa ir pacienta uzticēšanās fundamentāls garants, jo viņa pacientam pieejama visu diennakti.
Lai medicīnas māsas spētu savu misiju veikt, neiztukšojot sevi bezgalīgi, cīnās gan arodbiedrības, gan nevalstiskās organizācijas, kas saprot, ka medicīnas māsām nepieciešams ne tikai morālais atbalsts un atziņa, bet arī materiālā nodrošinātība. Nedrīkst aizmirst, ka māsa ar savu cildenumu un darba ieguldījumu ir arī sieviete un māte, kurai jāiekļaujas sabiedrības dzīves izpausmēs. Tas nozīmē, ka nepieciešams labi izskatīties, būt pilnvērtīgi paēdušai, dzīvot normālos apstākļos, atpūsties un arī sevi pilnveidot. Šis darbs prasa nemitīgi profesionāli izglītoties – apmeklēt kursus un seminārus. Tam, protams, nepieciešami līdzekļi. Janvāri gaidījām ar lielu prieku un pacēlumu par algu palielināšanu. Tas arī notika, pielikums algai bija jūtams, bet diemžēl mēneša laikā inflācija šo pielikumu atņēma. Tagad atkal esam tai pašā vietā, kur pirms gada. Līdz ar to slimnīcās trūkst darba roku, nav jaunu māsu, kas nomaina medicīnas darbinieku paaudzi. Pašlaik Rīgā māsu skolās sākas prakse, bet Cēsu rajona slimnīcā šogad nav pieteikusies neviena topošā medicīnas māsa. Pagājušajā gadā bija trīs. Viņas arī šeit turpina strādāt.
Lielākā daļa jauno speciālistu paliek strādāt Rīgā. Naudas izteiksmē māsas tur nesaņem vairāk, bet Rīgā ir iespējas piepelnīties. Viņas strādā skaistumkopšanas salonos, sporta zālēs un citur, kur medicīniskās zināšanas ir nepieciešamas. Rīgā ir lielāka iespēja iegūt arī dažādu citu profesionālo pieredzi, jo jaunām meitenēm nepieciešama dzīves dinamika – būt dzīves vidū, ko ne vienmēr lokāla rajona slimnīca var piedāvāt. Galvaspilsētā arī transporta izmantošanas iespējas ir lielākas. Ceļi laukos ir tādi, kādi tie ir, sabiedriskais transports kursē reti. Tam ir jāpiemērojas. Bet medicīnas māsas strādā gan vēlos vakaros, gan svētku dienās, kad ar sabiedrisko transportu no laukiem atbraukt vispār nav iespējams. Tomēr viņas meklē risinājumu sadzīves problēmām, lai savu misiju turētu augstāk par visu.
Tādēļ jāsaka paldies visām māsām, kas savam darbam izvēlējušās tieši Cēsu slimnīcu. Pieredze un labestība, ko māsas atstāj slimnīcas sienās, ir jūtama ne tikai pacientiem, bet arī kolektīva kopējā darbā. Novēlu, lai darbs nes prieku un apmierinājumu par paveikto, bet ticība saviem spēkiem – gandarījumu! Esmu pārliecināta, ka bez māsām slimnīca nevarētu pastāvēt nevienu dienu! Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri