Nedēļa Latvijā
9. maijs – policijas uzraudzībā. Līdzīgi kā leģionāru piemiņas dienā 16. martā, arī Uzvaras dienā 9. maijā Rīgā iztika bez plašiem ķīviņiem. Bet tikai tāpēc, ka kārtību nodrošināja daudz policistu.
9. maijā, kad, pēc Krievijas izpratnes, pirms 62 gadiem beidzās 2. pasaules karš, Uzvaras parkā Rīgā Pārdaugavā uz tradicionālo pasākumu bija sapulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Kā ierasts, viņus uzrunāja kreiso partiju deputāti, bija vērojami cilvēki ar daudziem ordeņiem pie krūts. Bijušie karavīri satika senos cīņu biedrus, dziedāja padomju laika dziesmas un deva viens otram ziedus.
Šogad 9. maijā pie Uzvaras parka pieminekļa drāšu vainagu devās nolikt arī latviešu “nacionālisti”, tā vēloties atgādināt par okupācijas karaspēka nodarīto. Mēģinājumi ķīvēties ar citas vēstures izpratnes pārstāvjiem ir elements, kas šī gada Uzvaras dienā nācis klāt no jauna. “9.maijs nekad nav bijis datums, kad cilvēki gājuši ar domu kauties, laupīt, demolēT.Viņi vai nu vēlas nopietni pieminēt Otrā pasaules kara upurus, vai arī svinēt,” laikrakstam “Diena” komentēja politologs Nils Muižnieks. Tomēr abu pušu neiecietības dēļ arī šo svētku izpausmes mainās. “Viss jau būtu labi, ja vien no mūsu svētku dienas kāds negribētu taisīt teātri,” laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” svētkus komentēja 90 gadus vecais bijušais frontinieks Ivans Katargins.
Ķildas sākās rīta pusē. Kreisi noskaņotie svilpa un lamāja “nacionālistus” no “Nacionālā spēka savienības”, kas arī bija ieradušies pie pieminekļa. Ja nebūtu policijas, neiztiktu bez kautiņa, bet tomēr kāds 9. maija svinētājs pamanījās “nacionālistiem” izraut karogu, vēl kāds savainot “nacionālistes” roku. Bilance – Uzvaras parkā par pārkāpumiem aizturēti un administratīvi sodīti 64 cilvēki, no kuriem vienam piespriests diennakts arests.
Svinētāju un pieminētāju pulkā bija vērojamas arī Igaunijas notikumu atbalsis – plakāti, kas nosoda Tallinas Bronzas karavīra pieminekļa pārvietošanu, Igauniju nosodoši uzraksti, piemēram: “Kauns igauņu nacistiem – kapu racējiem!”.
Izvirzīti trīs prezidenta amata kandidāti. Sestdien Latvijas Pirmās partijas un “Latvijas ceļa” apvienība (LPP/LC) Valsts prezidenta amatam izvirzīja Saeimas priekšsēdētāja biedri Karinu Pētersoni. Viņa, kā arī Tautas partijas izvirzītais Māris Riekstiņš un “Jaunā laika” Sandra Kalniete, mēģinās gūt Saeimas atbalstu.
Sākotnēji LPP/LC prezidenta amatam bija izvirzījusi arī “Latvijas ceļa” priekšsēdētāju Ivaru Godmani un bērnu un ģimenes lietu ministru Ainaru Baštiku, taču viņi savu kandidatūru atsauca.
I.Godmanim LPP/LC konferences delegātu vidū atbalsts bija vislielākais, vēsta LETA. Atsaucot kandidatūru, I.Godmanis sacīja, ka viņam pietrūkst “līdzsvara dvēselē”, diplomātijas un kompromisu mākslas. Savukārt A.Baštiks, kuru delegāti slavēja par viņa devumu, piemēram, ieviešot māmiņu algas, sacīja, ka tik daudz labu vārdu par sevi un savu darbību nākamreiz viņš, visticamāk, “dzirdēs tikai savās bērēs”. Savas kandidatūras atsaukšanu A.Baštiks pamatoja ar to, ka atvieglo partijas izvēli. Savu kandidatūru gatava atsaukt bijusi arī K. Pētersone, tomēr tas nenotika.
Tautas partija aprīļa beigās par prezidenta kandidātu izvirzīja premjera biroja vadītāju Māri Riekstiņu. Otrs kandidāts bija reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigars Štokenbergs. Balsošanā vislielāko atbalstu ieguva M.Riekstiņš, jo viņu balstīja arī premjers Aigars Kalvītis. Pēc žurnālista Māra Zandera informācijas, M.Riekstiņu kā prezidenta kandidātu bija vēlējies redzēt arī TP dibinātājs un ietekmīgais biedrs Andris Šķēle.
Tā kā pretenzijas uz prezidenta amatu saglabā gan Tautas partija, gan LPP/LC, domājams, ka šo kandidātu sacensība būs vissīvākā, bet “Jaunajam laikam” kā opozīcijas partijai cerības ir mazākas.
“Jaunais laiks” jau pērn bija izvirzījis Sandru Kalnieti. Zaļo un Zemnieku savienība paziņojusi, ka nebalsos ne par vienu ar partijām saistītu kandidātu, līdzīgu nostāju pauž arī partija “Saskaņas centrs”. Savukārt “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK aicinājusi partijas vienoties par vienu, labāko prezidenta amata kandidātu. Nedēļa pasaulē
Britiem būs jauns premjers. Lielbritānijas ministru prezidents Tonijs Blērs, kas pie varas bijis pēdējos desmit gados, pagājušajā nedēļā paziņoja, ka atkāpsies no amata. Uz šādu soli mudinājis viņa un viņa vadītās leiboristu partijas popularitātes kritums, līdz ar to partijas biedru norādes, ka T.Blērs pie varas ir bijis pārlieku ilgi.
Lielbritānijā premjerministra amats tiek iepriekšējās vēlēšanās uzvarējušās partijas vadītājam un, ja partijas vadītājs amatu partijā zaudē, viņš atkāpjas arī no premjera posteņa. Atlūgumu Lielbritānijas karalienei Elizabetei II T.Blērs gatavojas iesniegt 27. jūnijā. Paredzams, ka leiboristu partijas vadītāja un līdz ar to arī premjera amatu mantos līdzšinējais finanšu ministrs Gordons Brauns.
G.Brauns sācis sevis popularizēšanas kampaņu, lai partija viņu izvirzītu vadītāja amatam. Sagaidāms, ka viņš turpinās T.Blēra iesākto kursu, un arī ārpolitikā sola saglabāt ciešo sadarbību ar ASV. Savukārt iekšpolitikā G.Brauns grasās stiprināt parlamenta lomu un panākt, lai valdībai būtu parlamentam nopietnāk jāatskaitās par pieņemtajiem lēmumiem.
Tas, ka G.Brauns būs T.Blēra pēctecis, bija jau zināms, arī pašreizējais britu premjers viņam pauda atbalstu. Abu politiķu attiecības pēdējā laikā gan bija saspringtas, jo T.Blērs pēctecim ceļu atbrīvot nevēlējās tik ātri, cik G.Brauns un viņa atbalstītāji būtu vēlējušies.
“Viņam ir spēks, pieredze un saprāts, lai kļūtu par izcilu premjeru,” saka T.Blērs. Viņš pats pēc paziņojuma par aiziešanu gan arī izpelnījies daudz atzinīgu komentāru saistībā ar veiksmīgu darbību iekšpolitikā, jaunu darbavietu radīšanu un bezdarba samazināšanu, kā arī miera panākšanu Ziemeļīrijā starp katoļiem un protestantiem.
Savukārt kritizēts T.Blērs tika par darbību ārpolitikas jomā, it īpaši par to, ka Lielbritānija kļuvusi par vienu no galvenajām sabiedrotajām ASV karadarbības kampaņās Afganistānā un Irākā. Nepopulārais Irākas karš ir negatīvi ietekmējis gan ASV prezidenta Džordža Buša, gan T.Blēra un viņa vadītās leiboristu partijas reitingus.
Tas savukārt nozīmē to, ka leiboristu partija 2009. gadā paredzētajās vēlēšanās var zaudēt premjera amatu un līdz ar to par faktisko T.Blēra pēcteci uzskatāms konservatīvo partijas līderis Deivids Kamerūns.
Komentāri