Līdz Valsts prezidenta vēlēšanām 6. jūnijā palikušas vien dažas nedēļas. Koalīcijas partiju vidū jūtams stress par to, kuram no izvirzītajiem kandidātiem īsti ir izredzes iegūt pietiekamu Saeimas atbalstu.
Līdz šim oficiāli izvirzīti ir trīs
– ”Jaunā laika” pārstāve 9. Saeimas deputāte Sandra Kalniete, Tautas partijas (TP) favorīts premjera biroja vadītājs Māris Riekstiņš un Latvijas Pirmās partijas/”Latvijas ceļa” (LPP/LC) apvienības pārstāve Saeimas priekšsēdētāja biedre Karina Pētersone.
Problēmas rada divi apstākļi. Pirmais, pārāk daudz kandidātu, kas cīnīsies par Saeimas deputātu vairākuma atbalstu nākamajā mēnesī. Maz ticams, ka šādā konkurencē kādam izdosies uzvarēt. Saeimas lielākās frakcijas balsos par savējiem, savukārt ”Zaļie zemnieki”, tāpat kā ”Saskaņas centrs” jau norādījuši, ka neatbalstīs nevienu ar partijām saistītu kandidātu.
Konkurenci varētu samazināt, taču pašreiz tas neko ticami neizskatās. Tā kā ”Jaunais laiks” atrodas opozīcijā, mazinātas ir S. Kalnietes izredzes, taču grūti iedomāties, ka ”Jaunais laiks” atteiktos no savas kandidātes un atbalstītu naidnieku – valdošās koalīcijas partiju – piedāvājumu.
Cits variants – TP un LPP/LC vienosies, kurš no abu partiju piedāvātajiem kandidātiem būtu labāks. Arī tas neizskatās ticami, jo abas partijas saglabā ambīcijas uz nozīmīgo amatu. Pret Tautas partijas kandidātu iebilst tāpēc, ka partijai jau tā ir ļoti liela ietekme Latvijas politiskajā dzīvē, un tieši šī ietekme tai liedz no labumiem atteikties.
Nedēļas nogalē ”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK dome ierunājās, ka varbūt arī šiem derētu padomāt par kandidātu. Taču partijas redzamākie pārstāvji Māris Grīnblats un Roberts Zīle norādīja, ka partijai nav tik spēcīgu pozīciju, lai cerētu uz prezidenta amatu. Agrākos izteikumos ”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK aicināja koalīcijas partnerus vienoties par visiem pieņemamu kandidātu.
Šajā situācijā nāk prātā ārpolitikas jautājumu zinātāja Pētera Viņķeļa rakstītais interneta žurnālā vdiena.lv. Viņš norādīja, ka prezidenta meklējumos derētu pievērsies racionālai šīs amatpersonas pienākumu analīzei un pēc tiem vērtēt, kurš vislabāk spētu veikt Valsts prezidenta darbu, nevis būt par ”nācijas tēvu/māti”, ”vadoni”, ”varoni” vai ”garantu”. No savas puses neīstās vērtēšanas kategorijas varu papildināt ar norādēm par patikšanu Aigaram Kalvītim/Andrim Šķēlem un gatavību nodrošināt līdzsvaru nevis likumdevēja, tiesu un izpildvaras, bet gan Saeimā ievēlēto partiju starpā.
Viens no iemesliem, kas dažkārt tiek lietoti par labu Saeimas, nevis tautas vēlētam prezidentam – tauta ievēlēs to ar skaistāko frizūru un patīkamāko balsi. Saeima ārēju spozmi varētu ignorēt un vērtēt cilvēku pēc tā, kā viņš spēj pildīt Saeimā noteiktos Valsts prezidenta pienākumus: pārstāvēt valsti starptautiski, saskaņot nacionālās drošības politiku un valsts aizsardzību, piedalīties likumdošanā. Neapšaubu, ka Saeima to var – tikai ar vienu noteikumu. Proti, ka tai, tāpat kā tautai, nav iespējams balsot par ”savējo” un balstīties pēc valstiski nebūtiskiem kritērijiem – vēlamas politiskās piederības un partiju līderiem tīkamiem uzskatiem.
Komentāri