Vienmēr esmu centies saprast cilvēkus, kuri domā citādāk nekā es, dažreiz man tas izdodas. Vēl nesen notika kaut kas līdzīgs polemikai par pieminekļu saglabāšanu, un arī mans ir savs ieskats šajā jautājumā.
Pieminekļu iznīcināšana ir vandalisms. Vandalisms ir jebkuras kultūras vērtības iznīcināšana. Tā ir aksioma. Taču šai lietai ir arī otra puse – pieminekļu radīšana un uzstādīšana. Kādēļ tos uzstāda? Par godu cilvēkiem, notikumiem. Kā jau to rāda nosaukums, tā ir piemiņa. Laba vai ne tik laba. Nezin, vai ir iespējams saskaitīt, cik pieminekļu pasaulē uzstādīts un cik iznīcināts. Gandrīz katrā pilsētā parādās un atkal pazūd dažādu valstsvīru atveidi marmorā, granītā, bronzā. Nāk pie varas citas pārliecības cilvēki un iepriekšējos varasvīrus nomaina ar jauniem – arī pieminekļu veidā. Sākoties padomju okupācijai, Latvijā pazuda simtiem pieminekļu, arī vācu okupācija tos nesaudzēja. Tā diemžēl notiek visā pasaulē.
Daudzi pieminekļi ir arī mākslas darbi, ko veidojuši slaveni skulptori. Žēl, ka arī tos nesaudzē. Dažviet tos saglabā, atrodot piemērotu vietu, bet citur iznīcina. Daudz par to runāts arī pie mums, taču darīts gandrīz nekas netiek. Bēdīgi.
Ļoti daudz pieminekļu ir kapos. Tie domāti slavenu un ne tik slavenu cilvēku piemiņas saglabāšanai. Ir memoriāli kara cīņu kritušajiem – vietas, kur viņu līdzbiedri un radinieki atceres dienās noliek ziedus. Skaista tradīcija. Bet ir jautājums, kur šādas piemiņas vietas uzstāda. Konkrēti domāju par kritušo padomju karavīru memoriālu, tā saukto Aļošu Tallinā. Vai bija prātīgi to veidot pašā pilsētas centrā? Tajā reizē, kad šo pieminekli uzstādīja, protams, nevarēja paredzēt, ka Igaunija kļūs brīva valsts un memoriāls kļūs arī par atgādinājumu okupācijai… Mirušo karavīru atdusas vietai jābūt kapos, nevis pilsētas centrā. Jautājums var būt vienīgi par to, vai kritušo pārapbedīšanai un pieminekļa pārvietošanai tika atrasts īstais laiks un veids. Varēja taču paredzēt, kāda būs reakcija gan iedzīvotāju zināmas daļas vidū, gan kaimiņvalstī, kur joprojām netaisās atzīt Baltijas okupāciju. Atceros, cik klusu vienā naktī Cēsīs tika likvidēts tagad atjaunotais piemineklis Vienības laukumā. Nākamajā rītā par šo notikumu liecināja šūnakmens bluķi Lenču ielas sākumā, bet zeltītā bumba jau bija pazudusi. Toreiz nebija nekādas atklātas reakcijas no iedzīvotāju puses. Nedrīkstēja arī būt. Jāatzīst, Cēsīs nebija reakcijas arī tad, kad demontēja ”atbrīvotāju” pieminekli Maija parkā. Protams, tur nebija apbedīti kritušie.
Latvijā demontēja Ļeņina pieminekļus. Tad no lielās kaimiņvalsts nebija nekādas reakcijas, jo bija tāds laiks. Toties daudzās Krievijas pilsētās un ciemos joprojām stāv granīta un bronzas Iļjiči un pat Staļini. Tas nav nekāds brīnums, jo Krievijas himna ir tā pati vecā – padomju, tikai ar mainītiem vārdiem, un šī melodija turpina priecēt slavenās impērijas apoloģētus, kuri nevar un negrib aizmirst bijušos laikus, kad nekur un neviens nedrīkstēja atbrīvotājus nosaukt par okupantiem.
Galvenais jautājums: vai un kas mainīsies reizē ar Igaunijas uzdrīkstēšanos. Kā izvērsīsies sadursme starp Eiropas valstīm, kas atbalsta šo notikumu, un Krieviju, kura atklāti to nosoda – gan morāli, gan ekonomiski. Jautājums ir kutelīgs, jo Eiropas interesēs nav bojāt attiecības ar Krieviju, bet arī Igaunija būtu tā kā jāaizstāv. Un kā ar Putina paziņojumu, ka ”mēs nepieļausim nekādu kara rezultātu revīziju”? Šāda ”revīzija”, pēc Kremļa uzskata, tad arī notikusi Tallinā, un par to Krievija ekonomiski spēj sodīt Eiropu, kaut vai uz laiku samazinot vai pat pārtraucot energoresursu piegādes. Šī iespēja gan ir apšaubāma, jo no piegādēm dzīvo pašas Krievijas ekonomika, nav iespējams gāzes, naftas un citus resursus tik ātri pāradresēt. Taču padraudēt var…
Klīst baumas par jauna aukstā kara iespējamību. Arī sakarā ar Amerikas plāniem Eiropā netālu no Krievijas robežām izvietot pretraķešu bāzes. Uztraukuma pamats – kam tad galu galā šādas bāzes domātas? Vai uzbrukumam no kosmosa?
Jācer, ka karstie prāti ar laiku nomierināsies un viss tiks atrisināts diplomātisku sarunu ceļā. Lai gan… Joprojām ir spēki, kam pašreizējā situācija ir izdevīga, kam arī aukstais karš var nest lielu peļņu, kā jau tas bija iepriekšējā reizē. Militārā rūpniecība pašreiz plaukst tikai uz Tuvo Austrumu konfliktu rēķina, bet ražošanas jaudas prasa lielāku no-ieta tirgu. Tātad konflikti var būt arī auglīgi. Dzīvosim, redzēsim…
Komentāri