Sociāldemokrātu ideja par tautas vēlētu prezidentu varētu gūt pietiekami plašu tautas atbalstu, lai tiktu rīkots referendums par izmaiņām Satversmē. Ja vien šīs iniciatīvas autoriem būs gana daudz resursu, lai dotos pie cilvēkiem un stāstītu par saviem labajiem nodomiem, desmit tūkstošus parakstu savākt nebūs problēmu.
Galvenais ir pareizi runāt un uzminēt ļaužu domas par to, kuri ir „labie” un kuri – „sliktie”. Saistībā ar drošības iestāžu likumdošanas grozījumiem referenduma atbalstītājiem tas izdevās ļoti labi – tauta par referendumu parakstīties gāja nevis tāpēc, ka tai būtu dziļa izpratne par grozījumu būtību. Par grozījumiem lielākajai daļai parakstīties gājēju nebija nekādas saprašanas. Cilvēki gāja parakstīties „par prezidenti” un „pret valdību”. Tāpēc, lai arī referendumam nekādu juridisku seku nebūs, par vēstījumu attiecīgās personas var izdarīt secinājumus.
Arī mēģinājumos panākt, lai Latvijā prezidentu vēlētu tauta, šis ceļš var būt efektīvs. Proti, mums stāstīs, ka Valdis Zatlers, redz, ir slikts, politiski nepatstāvīgs, nīstamās valdības atbalstīts, vēl piedevām kukuļņēmējs, tāpēc tautai ir nepieciešams teikt savu vārdu, lai turpmāk šādas nejēdzības novērstu. Savukārt tautas vēlēta prezidenta idejas pretinieki turpinās norādīt uz Vairu Vīķi-Freibergu, kuru mēs nebūtu dabūjuši, ja prezidentu vēlētu tauta.
Tautas vēlēta prezidenta gadījumā mēs piedzīvotu plašas vēlēšanu kampaņas, pret kurām Andra Šķēles personības kults 1998. gada kampaņā nobālētu. Latvijā, kā jau demokrātiskā valstī, ikvienam kaut cik normālam cilvēkam ir iespējas kļūt par prezidentu, taču ilgajā ceļā līdz valsts augstākās amatpersonas titulam būtu nepieciešams iemantot labus draugus. Labie draugi parūpētos gan par finansiālu atbalstu, gan masu saziņas līdzekļu labvēlību, gan citiem nepieciešamiem resursiem.
Savukārt V.Vīķes-Freibergas piemēra lietotāju pozīcijas būs neatgriezeniski sagrautas, ja nākamais Latvijas prezidents V.Zatlers nespēs sevi labi pierādīt. Ko līdz tas, ka vienreiz mums palaimējās ar cilvēku, kuru pirms tam pazina tikai retais, ja nākamajā reizē pēdējā brīdī saulītē izbīdītais kandidāts nevienam vairs tik ļoti lielu sajūsmu nerada? Tāpēc – abos gadījumos nejaušība ir krietni liela, un abos gadījumos ir iespējamas „kļūdas”.
Tautas partijas Saeimas frakcijas deputāts Kārlis Leiškalns pagājušajā nedēļā intervijā portālam „Delfi” sacīja, ka sociāldemokrātu sagatavotie grozījumi Satversmē ir „likumdošanas brāķis”. Dažos pantos labojumi ir paredzēti, citos, kas arī skar šo jautājumu, sociāldemokrātu izstrādātais projekts grozījumus neparedz. Ja tauta nobalsos par šādiem grozījumiem, tas būs juridisks strupceļš, kura dēļ mums būs nepilnīga, izbojāta Satversme.
Valdošās koalīcijas pārstāvji uzskata, ka ideja par tautas vēlētu prezidentu vēl nav kārtīgi izrunāta, ja referendums notiks, šie procesi būs sasteigti. Bet dzirdot, kā cilvēki savā starpā virtuves sarunās lamā valdību, nešaubos, ka arī šoreiz viņi aizies parakstīties „pret valdību” vai pat „pret Zatleru”. Un tad būs grūti argumentēt, kāpēc ir slikti tas, ka pie mums tautai nav pietiekami lielas teikšanas valstiskās lietās.
Komentāri