biznesa konsultants
Nenoliedzami, ir jauki, ka pamazām arī laukos attīstās uzņēmējdarbība un ka tiek būvētas jaunas ražotnes. Taču noteikti vispirms būtu jādomā par darbaspēku, vai tas ir uz vietas, vai plānots, ka tas atgriezīsies. Šobrīd darbaspēka trūkums ir ļoti aktuāla problēma. Gadās, ka kādreiz pats uzņēmējs tik tālu nepadomā, un beigās atklājas, ka ražošana izveidota, bet nav nemaz darba darītāju. Turklāt grūti spriest, kur šī situācija smagāka – pilsētā vai laukos, jo šobrīd darbaspēka trūkums jau ir valsts kopēja problēma. Taču jāpiebilst, ka viens no biznesa izvērtēšanas kritērijiem ir noteikt pieejamā darbaspēka resursa kvalitāti, noskaņojumu un citas lietas. Dažreiz mani klienti ir pārņemti ar tehnisko varējumu – ka viņš to var izdarīt, var uztaisīt, bet sociālo pusi pēta diezgan švaki.
Paanalizējot uzņēmējdarbības attīstību kopumā, nākas atzīt, ka pilsoņi, kuriem vecums ir virs četrdesmit gadiem, domā, ka viss bizness jau ir sadalīts. Bet nāk jaunieši, kuri atrod arvien jaunas nišas. Un tas ir labi. Vairāk vajadzētu iedziļināties tā saucamajās sīkumu lietās, piemēram, detaļu ražošanai elektronikas rūpniecībā, vai, piemēram, lina kurpju auklu izgatavošanai. Taču šis domāšanas plašums un brīvība vairāk ir jaunajiem uzņēmējiem. Nav taču noslēpums, ka šobrīd visi skrien lauku tūrismā, neskatoties uz to, ka Latvijā klimatiskie apstākļi ir tādi, kādi tie ir. Un pieļauju, ka diezgan daudziem būs vilšanās. Taču, paskatoties no otras puses, iespējams, ka tauta iemācīsies braukt uz laukiem un divas nedēļas atpūsties tepat Latvijā. Taču patiesībā par uzņēmējiem jāsaka – ir vairākas tendences, ko var pamanīt. Viena uzņēmēju daļa ir tā, kuri nav izturējuši konkurences slogu, nav iemācījušies darba organizēšanu un šobrīd likvidē savas firmas. Otri ir, varētu teikt, pirmā ešelona uzņēmēji, kuri atrāvušies, kuriem strādā kapitāls un darba organizācijas jomā firmu vada jau citi cilvēki. Un trešā uzņēmēju grupa ir jaunieši, kuri šobrīd aktīvi iesaistās vai domā par iesaistīšanos kādā
biznesā.
Atgriežoties vēl pie uzņēmējdarbības attīstības laukos, nākas atzīt, ka situācija tomēr ir diezgan bēdīga. Ārēji izskatās, ka tur dzīvo cilvēki un viss ir kārtībā, bet paiet nedēļas nogale vai vasara, jaunieši aizskrien pa savām skolām un uz vietas paliek vairs tikai tie jaunie cilvēki, kuri nekur netiek vai nevēlas mācīties. Kad brauc pa lauku teritoriju, var redzēt diezgan daudz pamestu lauku sētu. Vai ir otrs skats – ka lauku sētas pārvēršas par biezo atpūtas, ne dzīvošanas vietām. Tā kā situācija laukos nav nemaz tik rožaina.
Tādēļ, domājot par jauniešu atgriešanu atpakaļ šajā darba un dzīves vidē, pašvaldībām stingri jādomā par infrastruktūras veidošanu. Tas ir tas, ko visi politiskā plāksnē runā, bet patiesībā ar infrastruktūras jautājumiem iet diezgan pagrūti. Pašvaldībām jo īpaši būtu jādomā, kā atbalstīt savus uzņēmējus, lai tiem uz pleciem negultos blakus izdevumi – elektrības, gāzes, kanalizācijas, ūdens apgādes ierīkošana. Drīzāk pašvaldībām ir jāriskē un jāuzbūvē lielāks transformators cerībā, ka kāds atnāks un teiks: “Te ar elektrību viss kārtībā, taisām augšā ražotni!” Bet, nenoliedzami, tās ir ļoti komplicētas lietas.
Kopējā skatījumā šķiet, ka šobrīd šajā sfērā vēl valda stagnācija. Tiek nogaidīts. Darbaspēks brauc strādāt uz Norvēģiju, Angliju un citur, apmierinot primārās vajadzības – ēšanu, kredītu nomaksu vai bērnu skološanu, un nedomā par to, ka varētu uzsākt paši savu biznesu un dot citiem darbu. Viņiem tas neienāk prātā. Un mūsu sabiedrībā vēl joprojām diezgan dzīvas ir Ļeņina tēzes, jo katrs uzņēmējs tautas valodā ir zaglis, maita un laupītājs. Sabiedrība uzņēmēju neuztver kā svētību, kas uzņemas saistības, lai arī citiem cilvēkiem iedotu darbu un mēs kopīgi nopelnītu naudu. Kad šāda domāšana ieslēgsies, daudzas lietas aizies labāk. Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri