Pašlaik žurnālistiem un redaktoriem ir laba dzīve – tikuši ārā no visnotaļ nomaļā un tukšā vasaras perioda, tie var apcerēt tiesnešu un politiķu dēkas ar ētiku un likumdošanu. Lielu paldies vismaz netiešā veidā viņi var teikt Lato Lapsam, kas ar izspēlētajiem tieslietu sistēmas ļaužu telefonsarunu ierakstiem ir radījis plašu iespēju iztirzāt dažādus juridisko nebūšanu aspektus.
L. Lapsa pašlaik ir viens no talantīgākajiem rakstošajiem uzņēmējiem, kurš, kombinējot žurnālistikas un sabiedrisko attiecību prasmes, savus talantus pārvērš reālos labumos. Galu galā, mūsdienās par informācijas ieguvi un apstrādāšanu vēl svarīgāka ir informācijas izplatīšana, jo tikai no izplatīšanas prasmes ir atkarīgs, vai darbam vispār ir kāda jēga. Un L. Lapsa šo pēdējo prot ļoti labi – to apliecina viņa pēdējo gadu publiskās darbības aktivitātes. Pēdējos gados L. Lapsas vārds plašāk izskanējis tieši ar dažādām skaļām lietām, kas ļāvušas dažādu masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem ķerties pie uzjundīto jautājumu analizēšanas. 2006. gadā viņš internetā publicēja žurnālistes Ilzes Jaunalksnes „profesionālo” sarunu ierakstus, tanī pašā gadā sarakstīja grāmatu „Kas ir Lembergs. Ventspils mēra ceļš uz varu un naudu”, savukārt pirms tam par sevi regulāri mēdza atgādināt, skaitot Latvijas miljonāru īpašumus un veidojot bagātnieku sarakstus. Un nu, izmantojot tiesnešu telefonsarunu publiskošanas dēļ iemantoto slavu, pavēstījis, ka rakstīs grāmatu par Andri Šķēli un viņa „māku zagt likumīgi”. L.Lapsas prasmi ar pāris gājieniem sacelt trauksmi publiskajā telpā gan nevajadzētu saistīt ar viņa kā žurnālista spējām, un viņa darbībai nav nekāda sakara ar noslēpumainām sabiedrības interesēm, uz kurām šādos gadījumos parasti atsaucas. Neaizmirsīsim, ka juristu tālruņu sarunu ierakstus viņš nevis ieguva pats, bet tos viņam piespēlēja. Līdzīgi bija arī ar I.Jaunalksnes sarunu ierakstiem, kurus publiskojot, L. Lapsa drīzāk rīkojās kādas neredzamās rokas interesēs, protams, no tā iegūstot arī personisku labumu. Tāpat vien, joka pēc, šādus materiālus neviens nedod.
Pēc kārtējā noklausīšanās trokšņa tā autori nereti pavēsta, ka rīkojas „sabiedrības interesēs”, tādējādi noklusinot jautājumus par publiskošanas īsto motivāciju. Vai tas būtu Jāņa Dombura raidījumā parādītais līgums starp Ventspils uzņēmējiem un sociāldemokrātiem vai „De facto” ierunātās Jūrmalas mēra vēlēšanu balsu pirkšanas telefonsarunas, vai tie paši L. Lapsas darbiņi – tie visi ir nevis žurnālista iniciatīvas, bet gan kādu ārēju spēku nopelns. Tas jo īpaši jāņem vērā, raugoties, kādas interpretācijas konkrētajā skandālā dominē. Un tad beigās iznāk, ka žurnālistes privāto telefonsarunu noklausīšanās
un publiskošana ir slikta, savukārt advokāta Andra Grūtupa slepeno darbiņu publiskošana tiek interpretēta kā liecība par godīguma problēmām Latvijas tieslietu sistēmā. Protams, nav jau slikti uzzināt, kas notiek aiz durvīm un sienām, kuras citos gadījumos mums būtu slēgtas, taču svarīgāks par saturu ir satura interpretējums, cēloņu un seku izvērtējums. Taču, ja svarīgāks par efektu ir skandāls, tad vismaz lasītājiem derētu mazliet vairāk atslābinātas attieksmes. Ģenerālprokurors Jānis Maizītis norādījis, ka noklausīto telefona sarunu atšifrējumi ir „pietiekami ticami” un liecina par negatīviem procesiem tieslietu un iekšlietu sistēmā. Bez šaubām, tā ir, taču jautājums ir cits: ko mēs darām ar šīm publiskotajām sarunām? Ja vienīgās izmaiņas ir dažu juristu saukšana pie atbildības, tad skandalēšana tomēr nav diez ko nopietna.
Komentāri