Pagājušajā otrdienā valdība pieņēma jauno novadu karti, kas paredz, ka Latvija tiks sadalīta 96 novados. Iepriekšējais šāda veida dokuments, kas paredzēja 167 novadu veidošanu, valdībā tika apstiprināts mazliet vairāk nekā pirms gada. Vismaz abas pēdējās versijas par administratīvi teritoriālo iedalījumu noteic, ka 2009. gada pašvaldību vēlēšanas Latvijā notiks jau jaunajā sistēmā un tad visi dzīvosim novados – daži piespiedu kārtā, citi, drosmīgākie vai iniciatīvas bagātākie, brīvprātīgi.
Šīs ir pašvaldību saistības, ko tām uzlikusi valdība pēc novadu kartes apstiprināšanas. Tomēr pašlaik gan nav saskatāms mehānisms, kā nodrošināt pretēju atbildību, proti, valdības atbildību pašvaldību priekšā.
Populāri un loģiski ir argumenti par labu novadiem, ka mazo pašvaldību uzturēšana izmaksā
krietni vairāk nekā lielo. Ja kādā pagastā uz 50 cilvēkiem ir viens deputāts, tad nav brīnums, ka līdzekļu ceļu būvniecībai un datortīklu ieviešanai neatliks. Tik tālu būtu skaidrs, lai gan var strīdēties, vai šī loģika attiecas uz visām pašvaldībām, arī tām, kam nav problēmu ar budžeta un attīstības rādītājiem.
Un tomēr, ja viss notiks tā, kā iecerējusi valdība un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, pēc reformas reģionu attīstībā ir jābūt pamatīgam uzrāvienam – tiem tiks vairāk līdzekļu, vairāk ieguldījumu, būs lielākas attīstības iespējas, vairāk kvalificētu speciālistu, augstāks dzīves līmenis… Un te pirmais jautājums: par cik procentiem, piemēram, 2010. gadā reģionos būs uzlabojušies ekonomiskās attīstības, dzīves līmeņa, demogrāfijas un citi indeksi? Baidos, ka prognozēt reālu attīstību neviens tomēr neriskē.
Lai attaisnotu administratīvi teritoriālās reformas nedienas, kas ilgušas kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, ir nepieciešams konkrēts, sasniedzams ieguvums. Ja tāda nav, tad arī gadījumā, ja nekas uz slikto pusi nemainīsies un lielos vilcienos dzīve reģionos paliks līdzšinējā, vēl gadiem gruzdēs neapmierinātība ar reformas gaitu un iznākumiem. Tomēr izskaidrojošais darbs, lai gan pēdējos gados nedaudz uzlabojies, tomēr ir neapmierinošs, un tāds tas paliks, kamēr vien tepat līdzās būs tik daudz cilvēku, kas uzskatīs, ka reforma laupīs viņiem „viņu” pašvaldību. Šie uzskati izpaužas bažās, vai mazās kopienas, mazie pašreizējie pagasti nākotnē varēs ietekmēt lēmumu pieņemšanu lielāku novadu robežās un vai pašvaldību pakalpojumu saņemšanai nebūs jāmēro vairākus desmitus kilometru garš ceļš līdz „centram”. Būšot vietējie pašvaldību pakalpojumu centri, arī pasta nodaļas netikšot slēgtas, ja vien par to nelems „Latvijas Pasts”, skolas neslēgs, bet lēmumi lielā mērā ir atkarīgi no tā, vai konkrētajā vietā būs gana daudz cilvēku, kam pasts un skola būtu vajadzīgi. Bet cik daudzi par to jau patlaban zina?
Pašlaik administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir tikai liels eksperiments, un par tā rezultātiem labākajā gadījumā varēsim ko zināt pēc tam, kad tā būs jau notikusi. Pirms eksperimenta teorijai būtu jābūt jau izstrādātai, lai ar tās palīdzību labāk varētu fiksēt un skaidrot notikumus un procesus. Taču Latvijas pieredze novadu reformēšanā un biežās novadu karšu maiņas rada citu iespaidu. Pretējā gadījumā mēs jau tagad zinātu, cik daudz līdzekļu turpmākajos gados ir plānots ieguldīt reģionu attīstībā – ar tiem 200 tūkstošiem latu, ko Aigars Štokenbergs izsniedz par brīvprātīgu apvienošanos, taču nepietiks.
Reforma pati par sevi reģionu attīstības problēmjautājumus neatrisinās, tā var būt vien veids, kā mērķtiecīgāk izmantot resursus. Taču to, kā šīs iespējas izmantosim, ir cits jautājums, un par to pašlaik diemžēl netiek runāts.
Komentāri