Rīgā notika konference „Latvijas masu mediju loma demokrātiskās sabiedrības veidošanā”, kas lika domāt par mediju kontroli mūsu valstī.
Ja tiek pārkāpta likuma robeža, ir jāsaņem sods. Tomēr Latvijā šī robeža bieži vien ir iluzora un eksistē vien formāli. Tas, ka mediju kontroles nav, sabiedrībai ļauj gūt lielāku skaidrību par notiekošo. Ir sarežģīti godīgiem paņēmieniem izzināt un parādīt negodīgus procesus, bet profesionāls žurnālists sasniegs savu mērķi, likuma ietvaros apejot jebkādus šķēršļus. Es runāju par kvalitatīvu žurnālistu darbu, atejot no ziņu izpratnes dzeltenās preses kategorijās. Kamēr nebūs profesionāla tiesu, likumdošanas un izpildvaras kontrole, kamēr šīs varas tik bieži turpinās uzturēt savas savtīgās intereses, ir bezjēdzīgi no ceturtās varas, tā dēvētā sargsuņa – medijiem – gaidīt atbalstu. Bet es vēlreiz uzsveru vārdu salikumu „kvalitatīvs medijs”.
Ir aizliegta cenzūra un mediju monopolizācija. Ikvienam ir tiesības brīvi izpausties un atklāt viedokli. Tomēr pretrunas sākas jau pašā pamatā. Divi lielākie, grūti atzīt, vai patlaban vairs ietekmīgākie laikraksti Latvijā – „Neatkarīgā Rīta Avīze” un laikraksts „Diena” – pauž atšķirīgu spēku atbalstu. Tas rada neobjektivitāti un sabiedrības maldināšanu. „Neatkarīgo Rīta Avīzi” izdod SIA „Mediju nams”. Tiktāl viss ir labi, līdz mēs uzzinām, ka vairāk nekā 90 procenti tā kapitāldaļu pieder „Ventspils naftai”, atlikušie nepilnie desmit atrodas „Preses nama” rīcībā, kura kontrolpakete arīdzan pieder „Ventspils naftai”. Un ironisks jautājums – nez kāpēc rodas vēlme cieši jo cieši sasaistīt šo laikrakstu ar uzvārdu „Lembergs”? Kad Ventspils mēram mainīja piemēroto drošības līdzekli, „Neatkarīgā” rakstīja „beidzot”, savukārt „Dienai” tas bija dziļš un nepatīkams pārdzīvojums, raksta nosaukums – “Tiesnese atstāj Lembergu 48 stundas bez uzraudzības”. Pēc atsevišķu analītiķu domām, daži galvenie no informācijas diktatoriem ir arī it kā no lielās politikas izgājušais Andris Šķēle, kaut gan viņa aktivitāte rūk, protams, arī Sorosa fonds un, iespējams, vēl joprojām partija Tēvzemei un Brīvībai /LNNK. Tomēr tā nenotiek tikai Latvijā. Jebkurā valstī ietekmīgi cilvēki tērē iespaidīgus līdzekļus, lai gūtu iespēju pasniegt tautai informāciju par sevi pēc paša vēlmēm un arī lai apklusinātu kādu, kura rīcībā ir, maigi sakot, ne visai pateicīga informācija. Konferencē „Latvijas masu mediju loma demokrātiskās sabiedrības veidošanā” Diena.net direktors Pauls Raudseps atzina, ka preses brīvība ir apdraudēta. Patlaban lasu Aleksa Goldfarba grāmatu „Disidenta nāve”. Kā zināms, tas ir patiess stāsts par žurnālista Aleksandra Ļitviņenko dzīvi un nāvi, par Kremļa stingro kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem. Biedējošs stāsts, kas varbūt par daudz slavina cienījamo Berezovska kungu, tomēr reizē atklāj pārsteidzošas patiesības. Šajā kontekstā Latvijas mediju it kā „monopolizācijai” ir visai vājš segums. Pagaidām!
„Aizliegts publicēt pilsoņu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora vai viņu mantinieku piekrišanas.” Grūtupa lieta. Lato Lapsas un Jāņa Brūkleņa darbs, kas pirms pavisam neilga laika izraisīja jaunu sabiedrības sašutuma vilni – nevienam nevar ticēt, pat tiesai. 7. septembra konferencē “Providus” pētniece Iveta Kažoka norādīja, ka ne mediji, ne institūcijas nesaprot, cik tālu var kontrolēt cilvēku un kur sākas robeža. Viņa bija izbrīnīta, kā varot tik vienkārši publicēt telefonsarunas? Un te jāpiemin divi šīs situācijas rakursi. Pirmkārt, mēs, žurnālisti, kā likumā teikts, nedrīkstam noklausīties sarunas. Otrkārt, tiesa jau nu noteikti nedrīkst sarunāt spriedumus. Morāles sadursme. Tie abi ir pārkāpumi, tikai ar atšķirīgiem mērogiem. Nožēlojami, ka vienīgais
veids, kā atklāt ietekmīgo cilvēku melus, ir noklausīties sarunas.
Jāpiemin Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūta vadītāja Artūra Kuča teiktais, ka „novilkt robežas starp preses brīvību un iespējamiem citu tiesību aizskārumiem dažkārt ir visai sarežģīti ne tikai žurnālistiem, bet arī tiesnešiem, jo, lai gan var izstrādāt vadlīnijas, katrs gadījums tomēr ir individuāls”.
Komentāri