Viens no populārajiem vārdiem, kas laiku pa laikam tiek dažādos veidos locīts politiskajā komunikācijā, ir jēdziens „ētika”. Ētika tiek piesaukta tad, kad mums šķiet, ka otrs cilvēks ir izdarījis kaut ko sliktu, taču nav īsti skaidrs, kā nodarījumu formulēt. Mēs tādos brīžos vienkārši zinām, ka ir pārkāptas kādas „ētikas normas”, taču diez vai starp ētikas jēdziena valkātājiem atradīsies daudz tādu, kas varētu izskaidrot, kāpēc kāda rīcība ir neētiska.
Iespējams, ka būtu tikai apsveicami, ja amatpersonas no amata atkāptos nevis tad, kad viņu darbus ir izvētījusi prokuratūra un atzinusi par sliktiem esam, bet jau tad, kad publiskā telpā izskanētu aizdomas par kādas personas aizdomīgiem darījumiem un iespējami neglītu rīcību. Tomēr mūsdienu Latvijas prakse rāda, ka ir it viegli sākt kampaņu pret kādu amatpersonu, ja, reaģējot uz varbūtībām, spriedelējumiem un tenkām, visi atkāptos, diez vai tas kopumā nāktu par labu. Pārspīlēta klausīšanās kritiķu ne vienmēr pamatotajos un argumentētajos viedokļos tomēr ir galējība.
Otrā galējība ir tad, ja amatpersonas nekādu kritiku neuzklausa principā un amatu piekrīt atstāt, kad juridiskā ceļā tiek pierādīti kādi viņu sliktie darbi. Domāju, ka nav viegli strādāt apstākļos, kad daudzi uz tevi rāda ar pirkstu un domā, ka esi slikts cilvēks. Ja cilvēkam neuzticas jomā, kurā viņš strādā, ir visai mazas cerības uz labiem darba rezultātiem, tāpēc cilvēki, kuri šādos apstākļos tomēr ietiepīgi atsakās atstāt krēslu, raisa jautājumus par motivāciju – jo neskaidrāka tā ir, jo vairāk neuzticības raisa. Tādējādi viens no bieži minētiem ētiskas dabas pārmetumiem ir par nespēju pārliecināt, ka šis cilvēks ir uzticams.
Saprast, kas ir ētiska rīcība un kas nav, mūsdienās ir grūti, jo ētika savā nekonkrētībā ir labs arguments tad, kad argumentu nav. Un patiesi, gadījumos, kad kādai publiskai personai tiek pārmesta neētiska rīcība, masu saziņas līdzekļu slejās neatradīsit izklāstītus kādus universālus ētiskas rīcības standartus, kas parādītu, ka tiesas spriedējam – žurnālistam vai kādam speciālistam – ir pamats kaut ko bilst par konkrēto gadījumu. Un, ja šādi universāli likumi nav minēti, tad atliek vien secināt, ka ētiska rīcība tiek definēta katru reizi no jauna, tādējādi ētiku itin viegli var „privatizēt” kāda no cīņas pusēm. Tādā gadījumā, vienpusīgi nosakot noteikumus, var sevi padarīt par „labajiem” un ētiskajiem, bet pretiniekus – par „sliktajiem” un amorālajiem.
Kas mums varētu palīdzēt ētiskajās dilemmās? Var norādīt uz filosofijas zelta likumu, ka nevajag darīt otram to, ko negribi, lai dara tev, var atminēties Kanta kategorisko imperatīvu, kas norāda cilvēkam rīkoties tā, lai viņa rīcība varētu kalpot par pamatu universāla likuma izstrādei. Vēl varam sev par kritēriju izvirzīt apziņu, ka jārīkojas tā, lai mūs par mūsu rīcību cienītu. Taču arī šie ieteikumi nepiedāvā tik skaidras vadlīnijas kā likumdošana.
Totalitāru un autoritāru sabiedrību juridiskās sistēmas neizslēdz neētisku likumdošanu, tomēr, tā kā Latvija tāda nav, varam vismaz pieņemt, ka likumdošanas joma nav pretrunā ar ētiskajiem principiem. Tātad, ja cilvēkam ir saruna ar prokuroru pēc tam, kad ir izskanējušas bažas par iespējami neētisku rīcību, tad šīs iepriekšējās bažas acīmredzot ir bijušas pamatotas. Un taisni te ir lielā ētisko spriedumu problēma: tiem ticamība un spēks ir nepieciešams nevis pēc tam, kad viedokli paudis prokurors, bet gan, kad par to noris publiskas diskusijas.
Tāpēc, paziņojot par Saeimas priekšsēdētāja pilnvaru nolikšanu, izskatījās, ka Indulis Emsis ir padevies liktenim. Lai Saeimai nebūtu jālemj par viņa izdošanu kriminālvajāšanai, viņš pavēstīja, ka noliks arī deputāta mandātu. Ja viņš ko tādu būtu paziņojis septembra sākumā, to varētu uzskatīt par ētisku rīcību, bet tagad tā vienkārši ir sakāve pēc tam, kad izmantoti pēdējie salmiņi – juridiskie līkloči, kas mēdz sniegt patvērumus ētikas dilemmu vajātajiem.
Komentāri