Katru gadu 4. oktobris visā pasaulē tiek atzīmēts kā Pasaules dzīvnieku diena, kurā visbiežāk nevalstiskās dzīvnieku aizsardzības un labdarības organizācijas rīko pasākumus, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz dzīvnieku labturības un aizsardzības problēmām.
“Druva” šajās dienās pamanīja Zemkopības ministrijas (ZM) aicinājumu iedzīvotājiem, proti, izteikt savu viedokli par jaunu projektu, kurā atrunāta mājdzīvnieku, tieši istabas dzīvnieku – suņu, kaķu un, ticiet vai ne, arī mājas sesku, kas kļuvuši par daudzu iemīļotiem radījumiem, reģistrēšanas kārtība un nepieciešamība.
ZM speciālisti informatīvajā ziņojumā presei skaidro, ka pašlaik nav noteikumu, kas regulētu mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas un identifikācijas kārtību. Līdz ar to nav iespēju noteikt klaiņojošu dzīvnieku identitāti un atrast to īpašniekus, lai sauktu pie atbildības par dzīvnieku aizsardzības noteikumu pārkāpumiem. Tāpat ir grūti atrast pazudušus dzīvniekus, bet atrastos pazīt, lai informētu īpašniekus.
Plānots, ka noteikumi “Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība” stāsies spēkā nākamā gada 1. jūlijā.
Iecerēts, ka valstī vienota mājas dzīvnieku reģistra un noteikumu ieviešana palīdzēs vietējām pašvaldībām to teritorijā uzlabot sabiedrisko kārtību, uzlabot pašvaldību noteikto nodevu iekasēšanu par dzīvnieku turēšanu , radīs apstākļus trakumsērgas ierobežošanai, kā arī pastiprinās šo dzīvnieku aizsardzību.
“Druva” uzklausīja Cēsu pilsētas domes komunālās nodaļas speciālistes Anitas Bukejas viedokli par to, kā pašlaik mājdzīvnieku turētāji sadzīvo ar prieku, atbildību un pienākumiem, kurus diktē četrkājaino draugu klātbūtne, kā sabiedrības attieksmi maina līdzšinējie un, iespējams, mainīs jauni noteikumi.
“Cēsu pilsētas domē pērnā gada nogalē tika apstiprināti saistošie noteikumi par suņu un kaķu turēšanu pilsētā. Kopš 2003. gada pavasara darbojas arī saistošie noteikumi, kuros noteikta nodeva, kāda jāmaksā suņu un kaķu turētājiem. Nodeva jeb likme par suni ir divi lati gadā, par vienu kaķīti 50 santīmi. Noteikumos arī paredzēts, ka vairākām personu grupām nodevas nav jāmaksā, bet dzīvnieciņu iespējams reģistrēt. Nodevas atlaides noteiktas pensionāriem, kastrēto, sterilizēto dzīvnieku īpašniekiem, privātmāju un privāto daudzdzīvokļu namu īpašniekiem. Nevaru teikt, ka dzīvnieku turētāji būtu ļoti atsaucīgi. Ir cilvēki, kuri labprāt reģistrējuši mājdzīvnieku, izņēmuši tā identifikācijas žetonu, kas vislielāko vērtību iegūst brīdī, ja suņuks vai kaķis pazūd. Pēc žetoniņā uzrakstītās informācijas ātri varam atrast dzīvnieka saimnieku, mājas. Tomēr kopumā reģistrēti vien 588 suņi un 315 kaķi. Noteikti mājdzīvnieku pilsētā ir vairāk.
Kā tērējam no atbildīgo mājdzīvnieku saimniekiem iekasēto naudu? Visvairāk līdzekļu aiziet sīkdzīvnieku patversmes uzturēšanai. Tajā katru gadu tiek ievietoti ap 90 sunīšu, ap 60 kaķīšu. Tā gan sanāk, ka atbildīgie maksā par to rīcību, kuriem uzmanības, mīlestības un izpratnes par dzīvnieka vajadzībām pietrūcis. Patversme darbojas jau gandrīz sešus gadus un joprojām ir vajadzīga. Negribu teikt, ka mūspusē dzīvo slikti cilvēki, kas ļauni izturētos pret dzīvniekiem, bet dažu rīcības dēļ kāds mājdzīvnieks tomēr cieš. Vēl bija diskusijas par suņu pastaigu laukuma izveidi. Citos Latvijas rajonos diemžēl ir pieredze, ka tie neattaisno cerības. Neved cilvēki savu mīluli pastaigāties uz otru pilsētas galu. Iedomājieties situāciju – Cīrulīšu iedzīvotājam jāved suns ar mašīnu līdz Lauciņiem, lai tas var izskrieties. Lai kārtība darbotos, būtu jāiekārto vismaz trīs pastaigu laukumi pilsētā.
Vai noteikumi stimulē mājdzīvnieka saimnieka atbildību? Noteikti dzīvnieki ir jāreģistrē, jāvakcinē, bet tajā pašā laikā varu sacīt, ka dzīvnieku aizsardzība, četrkājainā mīluļa dzīves apstākļi un labsajūta ir un būs ļoti atkarīgi no viņu saimnieku sirdsapziņas. Katram klaiņojošajam sunim, arī kaķim kādreiz ir bijušas savas mājas, līdz cilvēks izlēma, ka četrkājainais draugs ir nevajadzīgs… Kāda ir cilvēka atbildība? Ja mājdzīvnieks noķerts klaiņojam pirmo reizi, administratīvais sods saimniekam ir līdz 25 latiem, ja otro reizi un vairākkārt, tad soda summa kāpj līdz 50 latiem. Vai šādas summas iekasējam? Ir saimnieki maksājuši.
Pilsētas pašvaldība ir noslēgusi sadarbības līgumu ar deviņiem apkārtnes pagastiem, kur paredzēts, ka pilsētā izveidotā klaiņojošo dzīvnieku ķeršanas brigāde izlīdzas arī laukos. Ķērāji kopā ar pašvaldības policiju ir pat rīkojuši reidus, apzinājuši vietas, kur visbiežāk uzturas bezsaimnieka dzīvnieki. Visvairāk jau kaķīši – tirgū, daudzdzīvokļu namu pagalmos. Laukos ir vairāk problēmu ar klaiņojošajiem suņiem. Ja vietējie nezina suņa mājas, saimnieku, tad izsauc ķērājus un dzīvnieki nonāk patversmē, gaidot savus vecos vai jaunus saimniekus. Lielai daļai izdodas atrast mājas, taču dzīvnieciņus nākas arī eitanazēt. Kā situāciju mainīt? Mēs ieklausāmies pasaules pieredzē. Tur ir valsts programmas, palīdz turīgi cilvēki un iedala finansējumu, lai klaiņojošos dzīvniekus varētu sterilizēt, kastrēt. Tas ir risinājums, lai klaidonīšu nekļūtu vairāk. Dzīvnieks jau nav vainīgs. Zinu Cēsīs sievieti, kura šādi rūpējusies par vairākiem kaķīšiem Valmieras ielas namos. Pirms vairākiem gadiem bija gadījums, kad Cēsu taksometru vadītāji bija pie veterinārārsta aizveduši vairākas kaķenītes, kas klīdušas autoostā. Pēc sterilizācijas kaķenītes palaistas brīvībā un noteikti dzīvo pilnvērtīgi savu mūžu.
Runājot par dzīvniekiem viņu aizsardzības dienā, mans vislielākais lūgums izskan cilvēkiem – kad izvēlaties kļūt par mājdzīvnieka saimnieku, padomājiet, ka esat par viņu atbildīgs kā par savu ģimenes locekli – no dzīvnieka pirmās līdz pēdējai mūža dienai. Un tā pienāk pēc 12, 15, pat 20 gadiem. Šādā laika posmā izaug bērni, cilvēki noveco, bet dzīvnieciņš joprojām uzticīgi ir kopā ar jums.”
Komentāri