Nepavisam nevēlos sacelt vētru ūdensglāzē vai kādu nepatiesi apvainot.
Bet nevaru palikt vienaldzīga pret nu jau rakstu “sēriju” par bērnu izrādi “Pifa piedzīvojumi”. Gribu runāt par pagājušās piektdienas
numurā publicēto teātra studijas vēstuli, kur izrādes veidotāji pārmet, ka izrādei traucējusi balonu un svilpīšu tirdzniecība.
Arī es biju šīs izrādes skatītāja kopā ar meitiņu un diviem maziem radubērniem. Arī es novēroju nedaudzās nepatīkamās lietiņas, kuras kultūras darbiniekiem nevajadzēja pieļaut, bet… Svarīgākais jautājums, kas radās pēc piektdien publicētā raksta – kam tad izrāde bija paredzēta un vai studijas vadītāja un dalībnieki analizējuši, kāda vecuma bērniem šī izrāde ir paredzēta. Ja arī uz to būtu nākuši skolas vecuma bērni, arī tad pilnīgu klusumu zālē neviens nevarētu garantēt. Žēl, bet man, pēc studijas vadītājas teiktā, radās iespaids, ka tieši mēs Cēsīs neprotam audzināt bērnus, baudīt skatuves mākslu un parādīt pienācīgu kultūru pasākumos.
Nepiekrītu. Gatavojot izrādi, jāzina, kāds ir katras vecuma grupas uzmanības noturības ilgums, jāanalizē, kāda vecuma bērni varētu apmeklēt konkrēto izrādi. Jārēķinās, ka tā tiek demonstrēta tieši bērniem. Jāuzzina, jāapseko, kāda ir katras konkrētas vietas akustika, dzirdamība. Jārēķinās, ka bērni ir bērni, neprognozējami – kustīgi, ļoti dzīvo līdzi visam uz skatuves notiekošajam. Aktieriem jābūt gataviem reaģēt uz dažādām situācijām izrādes laikā. Jāatrod veids, kā ieinteresēt bērnus.
“Pifa piedzīvojumus” apmeklēja jaunākā vecuma bērni. Viņi bija ļoti pacietīgi, samērā kulturāli un klusi (atskaitot vēstulē pieminētas svilpītes), apmēram pusstundu aiz zāles durvīm gaidīja atļauju ieiet zālē. Aktieru runāto varēja slikti dzirdēt, bet bērni atrada izeju, sēžot uz grīdas pie skatuves. Mazuļi ļoti emocionāli juta līdzi izrādes notikumiem un personāžam, bet žēl, ka aktieri vēsi uztvēra šīs emocijas. Varētu rakstīt veselu rakstu par jauku puisīti, kura emocijas bija tik sakāpinātas, ka viņš pat mēģināja tuvoties skatuvei, lai Pifam pateiktu, ka vainīgs ir kaķis. Mazliet apbēdināja tie bērni, kuri nerespektēja lūgumu neizmantot nopirktās svilpītes un kuriem nācās izrādes laikā aizrādīt.
Izbrīnīja tas, ka izrādes laikā netika izmantoti mikrofoni, bet pēc izrādes aktieriem tie tomēr parādījās (tika izmantoti, lai lūgtu vecākus sabīdīt zālē esošos krēslus). Bet prieks, ka bērni varēja rotaļāties kopā ar Pifu.
Tiešām nevienu negribu nosodīt vai kritizēt, vienkārši vēlējos izteikt savu viedokli. Situācijā, kas izveidojās izrādes laikā, nebūtu jāvaino cēsnieku sliktā kultūras izpratne un uzvedība, neprasme audzināt jauno paaudzi, bet gan izpratne par kvalitatīva pakalpojuma sniegšanu. Man vienu brīdi radās doma – ja maksāju, tad varu vēlēties arī kvalitāti. Varbūt der padomāt ne tikai par nekulturāli audzinātajiem bērniem, bet arī par sevi, kā mēs izvērtējam savu darbu un padarīto. Jo nevar atkal un atkal visu novelt uz bērniem!
Un mēs taču dzīvojam modernā laikmetā, jāiet tam līdzi, jāiekļaujas tajā. Un varbūt jāpiedomā, kā šīs tehnoloģijas, dzīves uzlabojumus varam izmantot darbā, ikdienā… (šoreiz par mikrofoniem). Baidos, ka drīz vien nevienam nebūs vajadzība pēc mākslas, kas tiek uzspiesta pēc 70., 80. gadu pieņēmumiem un tehnoloģiskajām iespējām. Viss mainās, viss attīstās, tikai mums pareizi, dzīvesgudri tajā jāprot iekļaut un audzināt savus bērnus -nākamos kultūras dzīves baudītājus, vērtētājus un veidotājus. Ar cieņu Solvita
Komentāri