Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs
Mediķu interešu aizstāvības sakarā vispirms runājam par darba samaksas paaugstināšanu, balstoties uz valdības rakstiskajiem solījumiem. Par šo jautājumu sarunās ar ministriju neesam pavirzījušies uz priekšu ne par sprīdi. Uzsveram, ka domājot par veselības aprūpes sistēmā strādājošo darba samaksas pieaugumu, nav iezīmēta vien skaitļu virkne, bet bija atrunāts, ka darba alga ir piesaistīta vidējai algai, kāda valstī ir tautsaimniecībā. Šobrīd 2006. gada prognozi, kas ir krietni zemāka, grib mums piedāvāt par patieso. Mēs prasām, lai darba samaksa mediķiem tiktu paaugstināta, rēķinot pēc šī gada prognozes par vidējo darba samaksu tautsaimniecībā. Ir varianti. Varam prasīt aprēķinus pēc augusta prognozes, vēl pieskaitīt darba samaksai starpību par neizmaksāto summu pērn. Mēs varam piekrist darba samaksas aprēķinam pēc maija prognozes. Starpība ir apmēram 30 lati, mūsuprāt, tas nozīmē, ka ievērojami piekāpjamies valdības priekšā. Valdība tā vietā, lai šo labo priekšlikumu akceptētu, saka, ka veselības aprūpē strādājošajiem maksās vēl mazāk nekā bija paredzēts pat 2006. gadā. Tā ir tāda ciniska un provocējoša nostāja. Mēs valdībai likām priekšā mierizlīguma variantu, bet tā nereaģēja, tāpēc domstarpības plānojam risināt tiesas ceļā, jo par šo prasību neievērošanu streikot pēc likuma nevaram. Gatavojamies tiesas procesam.
Vēl ir runa par interešu strīda prasībām. Proti, veselības aprūpes finansēšanas noteikumu grozīšanu. Konkrēti runājot, esam aktualizējuši jautājumu par neatliekamās palīdzības dienestu darbu. Dienestā ir vislielākais darbinieku deficīts, jādara ļoti smags darbs. Ministrija atzīst mūsu prasības par taisnīgām. Izveidos darba grupu, kurā precīzi izstrādās izmaiņas, kas jāvirza apstiprināšanai valdībā. Svarīgākais – jāvērtē, kā līdzekļi aizplūst līdz katrai neatliekamās palīdzības mediķu brigādei. Tas tieši skars arī Cēsu neatliekamās palīdzības dienesta darbinieku intereses. Ja par šiem jautājumiem arodbiedrība ar valdību nebūtu spējusi vienoties, tad mēs varētu streikot, bet tā kā ir panākti konkrēti risinājumi, tad par streiku pašlaik nedomājam.
Vispārīgi vērtējot, labāk būtu, ja risinājumi nāktu atbilstoši evolucionārajam nevis revolucionārajam scenārijam, bet arī evolūcijai vajag virzītājspēku. Latvijā izrādījies, ka vienīgais virzītājspēks darba cilvēku interešu aizstāvībai pašreizējā situācijā ir arodbiedrības. Valdība plāno iesaldēt algas laikā, kad ceļas cenas, un atklāti pasaka, ka cenu kāpumu būs neiespējami kontrolēt. Sanāk, ka valdība pieņem lēmumu dzīt cilvēkus nabadzībā. Inflāciju jau pamatā nekurina algu kāpums. Ir citi faktori – energoresursu cenu kāpums, ES noteikto cenu sekas. Valdība tagad saka, ka vēl centīsies arodbiedrības pārliecināt. Mani var stundu no vietas pārliecināt, ka melns ir balts. No sākuma paklausīšos intereses pēc, pēc tam pieklājības pēc, bet beigās pateikšu, ka pietiek muldēt. Mūsu nozarē streika nebūs, bet gatavojamies tiesas procesiem. Ja valdība turpinās izturēties tikpat noraidoši pret arodbiedrību izvirzītajām problēmām, tad acīmredzot iniciēsim procedūru, kas nepieciešama Saeimas atlaišanai.
Tikai, vai tiešām valdībai un Saeimai jautājumi ir jānoved tik tālu?
Mūsu ministrija pateikusi, ka prasības taisnīgas, eksperti vērtējuši, ka algu iesaldēšana neko neatrisinās. Liktos, ka saprāta balss saka – jārīkojas citādi. Bet saglabājas robusta nostāja, ka apkaros Latvijā inflāciju, iesaldējot algas. Ka Latvijai noteikti vajag pusotra procenta pārpalikuma budžetu. Piekrītu, ka nevajag budžetu ar deficītu, bet nevajag taču tiekties pretim kailiem skaitļiem. Tos nevar padarīt par pašmērķi, it sevišķi tad, ja runa ir par nacionālo attīstību.
Vai starp nozares arodbiedrību un Veselības ministriju veidojas veselīga diskusija? Atrodam aizvien vairāk konstruktīvu punktu sarunā. Sākumā tā varbūt nebija. Vien mani mulsina, ka ministrs (Vinets Veldre –I.K.), kad tiekas ar arodbiedrību, tad runā vienu, bet presē reizēm runā kaut ko citu, un tad man grūti saprast, kurā reizē viņš ir bijis patiess.
Jāatzīst, ministrija tagad ir atzinusi, ka visas veselības aprūpes sistēmā strādājošo prasības ir pamatotas un taisnīgas. Vien, kas attiecas uz darba samaksas jautājumiem, ministrijā ir pateikts, ka piekrīt pielikumam, bet nevar atļauties, jo valdība nepiešķir tik daudz līdzekļu. Mēs ar sapratni esam pieņēmuši ministrijas viedokli, bet nepiekrītam tam, ka viss varētu palikt, kā bijis.
Kas dialogos tiek minēts kā lielākais risks veselības aprūpes sistēmā? Viennozīmīgi tas ir finansējums. Pacēlās arī diskusiju mākonis par aploksnēm, tad izkristalizējās vairākas lietas, kuras diemžēl atkal grib ignorēt. Proti, lai būtu pieejama kvalitatīva veselības aprūpe, ir vajadzīgi cilvēki, kas sistēmā strādā. Lai to nodrošinātu, strādājošajiem ir jāmaksā konkurētspējīgas algas. Un tas nepieciešams, lai izskaustu aplokšņu problēmu. Vienkārši ir jāatrod vajadzīgais naudas daudzums. Vēl jādiskutē, vai veselības aprūpes sistēma Latvijā ir optimāla, lai darbotos. Varbūt, ka sistēma ir jāmaina? Latvijā funkcionējošo Beveridžas modeli daudzi eksperti, arī Pasaules veselības organizācija, atzinusi par gana veiksmīgu, taču šai sistēmai ir viens liels āķis – tā sekmīgi spēj darboties, tērējot konkrētas naudas summas. Nauda šobrīd ir veselības aprūpes sistēmas degviela. Mums ir jāņem vērā, ka nez kuro gadu Latvijas veselības aprūpes sistēmai ir viens no mazākajiem finansējumiem, ja ne pats zemākais, salīdzinot Eiropas attīstītās valstis. Te arī meklējams visu nelaimju cēlonis. Mēs jau tagad varam mācīties no kaimiņiem igauņiem un nepieļaut viņu kļūdas. Igauņu veselības aprūpes sistēmā ir sasniegtas algas, kas strādājošos cik necik apmierina. Viņi sākuši strādāt vienu slodzi. Tas ir drošāk pacientam, jo personāls nav pārguris, bet sāk būtiski izpausties darba roku trūkums. Mums jāpaspēj nepieļaut šo kļūdu. Jāmaksā cilvēkiem jau tagad, lai pāreja būtu maigāka. Ja valdība to neņems vērā, tad būs cieta piezemēšanās, un nozare būs nolaista līdz kliņķim.
Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri