Izglītības un zinātnes ministre
No uzstāšanās pedagogu forumā „Dialogs un saskaņota rīcība izglītībā”
Visos novados šovasar notika pedagogu konference „Dialogs un saskaņota rīcība izglītībā”, kurā Izglītības un zinātnes ministrija uzklausīja pedagogus, notika diskusijas. Izglītības sistēmai ir tāda īpatnība, ka tā arvien pilnveidojama. Ja ir apnicis vārds reforma, par to runā pārāk bieži, tad mēs varam runāt par izglītības sistēmas pilnveidei nepieciešamām pārmaiņām. Tās lielā mērā saistītas ar straujajām pārmaiņām pasaulē. Tā nav tikai Latvijas problēma. Šobrīd par 21. gadsimta skolu spriež visā pasaulē. Spriež, ar ko tā atšķiras no 20. gadsimta skolas, kas tai pielāgojams, kas jāprasa no pedagoga. Radies arī tāds teiciens: ” Neierobežojiet sava bērna mācības ar to, kā jūs esat mācījušies, jo viņi dzīvo pilnīgi citā laikā.”
Skolotāji visā Eiropā atrodas krustcelēs, jo sarežģītāka kļuvusi apkārtējā pasaule, sociālā neviendabība un informācijas plūsma. Tādos laikos skola nevar palikt nemainīga. Pārbaudījumi, pārmaiņas jāiztur visu līmeņu izglītības iestādēm – no pirmsskolas līdz vidusskolai. Prasības tiešām ir ļoti augstas. Skolai jābūt arī mūžizglītības pamatam un jāpalīdz jaunajai paaudzei saprast globalizāciju. Latvijā skolas dara daudz, arī veicina valstī veidoties sociālajai vienotībai. Skola veido izglītotu darba spēku. Aprēķināts, ka ap 2010. gadu darba vietās vairs tikai 15 procenti darbinieku derēs ar pamatizglītību.
Lai izglītības reforma risinātos veiksmīgi, tajā jāstrādā augsti kvalificētiem pedagogiem. Šajā ziņā tiek izstrādātas vadlīnijas, lai visā Eiropā būtu līdzīgi principi. Tendences Eiropas izglītībā mēs redzam kontekstā ar Latviju. Viena no vadlīnijām ir samazināt no skolas pāragri aizgājušo bērnu skaitu. Pagājušajā mācību gadā Latvijā 9. klasi tikai ar liecību beidza 1555 audzēkņi, apmēram par 500 mazāk nekā tas bija iepriekšējā gadā. Mēs zinām, ka neviens no šiem bērniem uz ielas nav palicis, jo turpina mācīties – atkārtoti tajā pašā klasē vai citā skolā, arī vakarskolās, profesionālās izglītības iestādēs. Lai samazinātos nesekmība, kuras dēļ absolventam atestāta vietā izsniedz liecību, ir ļoti grūti jāstrādā. Pirmām kārtām ģimenei un arī skolai.
Ceļot skolēnu prasmju un iemaņu vispārējo līmeni valstī, jādomā arī par izcilības saglabāšanu. Ja mēs akcentēsim tikai tos, kam grūtāk ar mācīšanos, tad nodarīsim pāri tiem, kuri grib sasniegt vairāk. Īpaši apdāvinātiem bērniem jāvelta īpaša valsts uzmanība, jāveic īpašs darbs. Pedagogu darbs šajā ziņā arī kļuvis sarežģītāks. Skolotājiem jāstrādā ar skolēnu grupām, kuras ir neviendabīgākas, kā kādreiz, kad mēs paši mācījāmies.
Eiropā ir daudz ārpus skolām esošu izglītības ekspertu, kas nāk klajā ar pētījumiem. Viņu balsis skan skaļi un uzstājīgi. Bieži vien praktizējošo pedagogu balsis ir klusākas. Tāpēc vairāk jāstāsta par sasniegto, par Latvijas labo praksi. Reģionālajās konferencēs mēs secinājām, ka labās prakses piemēru valstī ir ļoti daudz, tikai labā prakse bieži tiek pieņemta kā pati par sevi saprotama. Mediji un sabiedrība bieži vien vairāk saredz problēmas. Gan ministrijai – ierēdņiem, gan pedagogiem ir jākļūst par pārmaiņu rosinātājiem.
Reizēm šķiet, ka Izglītības un zinātnes ministrija valstī ir atbildīga pilnīgi par visu – par bērnu brīvpusdienām, kuras solīja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas sekretariāts un tomēr to nav, gan par piena programmu, ko veido Zemkopības ministrija. Ar izglītības jautājumu risināšanu saistīts arī Iekšlietu ministrijas, E -lietu ministrijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas darbs. Tās ir kopīgas rūpes par skolu nākotni. Ministriju ierēdņu sadarbība varētu būt koordinētāka. Reģionālajās konferencēs mēs runājām ar pašvaldību vadītājiem, viens no jautājumiem bija par sociālo atbalstu skolotājiem.
Līdzās visām pārmaiņām jācenšas saglabāt stabilitāti. Te es lielas cerības lieku uz vērtību izglītību, nacionālajām tradīcijām, uz to, kā mēs esam mācīti ģimenēs un kā mēs tālāk mācām savus bērnus skolās. Būtiski, lai jaunie cilvēki uzdod sev jautājumu – kas ir dzīves jēga? Tad sāksies meklēšana. Esmu pārliecināta, ka pedagogu vairākums saskata savā darbā dzīves jēgu. Tas ir arī mans ceļš, visu mūžu strādājot par pedagoģi. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri