Pagājušajā ceturtdienā, kad Saeima nodeva komisijām izskatīšanai nākamā gada budžetu, pie Saeimas ēkas notika viens no pēdējo gadu lielākajiem piketiem. Pulcējās aptuveni tūkstoš cilvēku, ko bija aicinājusi Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, lai, skatot budžetu, aicinātu ieklausīties savās prasībās. Par sevi atgādināt mēģināja skolotāji, policisti, ugunsdzēsēji, mediķi un citu nozaru pārstāvji – un vēl Nacionālās operas koris piedevām.
Budžeta dalīšanas posma noslēgšanos lieliski parādīja „Latvijas Avīze”, kuras mākslinieks ceturtdien pirmajā lapā ievietotajā karikatūrā bija saskatījis līdzību ar „Stockmann” atlaižu akciju „Trakās dienas”. Kā katru gadu, arī šogad „Stockmann” ar savām „Trakajām dienām” izdevās pircējos atmodināt zvērus (vai vismaz medniekus) un, piedāvājot nevajadzīgas lietas par atbilstošām cenām, pulcēja tos pie veikala durvīm jau stundu pirms atvēršanas. Galu galā arī pie Saeimas mājas var uzvilkt dzeltenu palagu un saukt, lai ļaudis skrien un grābj, jo visiem tāpat nepietiks.
Šo divu „Trako dienu” akciju salīdzinājumu tik trāpīgu padara abu pasākumu pretējais vēstījums. „Stockmann” ir patērētāju paradīze, kuras apmeklētāji
nenogurstoši tiek pārliecināti par akcijas, preču, cenu un visa pārējā vienreizīgumu, kas jāizmanto pērkot. Saeima (un pirms tam valdība) turpretim kārtējo reizi aicina savilkt jostas, tērēšanas vietā piedāvājot taupīt. Jautāts par iespējamu atbalstu dažādo naudu prasošo jomu pārstāvjiem, intervijā Latvijas
radio Ministru prezidents Aigars Kalvītis teica: „Es saprotu, ka viņi varētu saņemt vairāk, bet algā šobrīd vairāk nevar samaksāt.”
Kāda ir bilance? Arodbiedrības Latvijā ir kaut nedaudz pamodušās un parādījušas savu spēju sapulcēt krietnu cilvēku pūli, tādēļ ir cerība, ka arī turpmāk Latvijas sociālo jautājumu risināšanā strādājošo balsis vismaz izskanēs, ja ar netiks ņemtas vērā. Par konkrētu tūlītēju ieguvumu no šādas akcijas ir grūti spriest, it īpaši, ja ņemam vērā, kā valdība pūlējās, lai nākamā gada budžetam, atbilstoši iecerei, būtu procenta pārpalikums. Pie piketētājiem iznāca daži deputāti un Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, taču neviens nav gatavs solīt, ka nauda varētu tikt piešķirta, un maz ticams, ka šādi soļi tiks sperti turpmāk.
Taupības režīms neatrisina strīdus par to, kuram dot naudu, kas budžetā it kā būtu, bet kuram nedot, jo jādomā par uzkrājumiem un valsts ekonomiku. Cilvēkam, kas izjūt naudas trūkumu, jau sen ir apnikuši atkārtotie saukļi par taupīguma nepieciešamību, it sevišķi, ja apkārt nav redzams, ka taupa citi. Mūsdienās būtu grūti iedomāties, ka darbaļaudis dotos ielās ar transparentiem, kuros apliecinātu kvēlo mīlestību saviem vadītājiem un solītu strādāt vēl labāk, lai tikai valstij būtu labāk un līdz ar to arī viņiem pašiem – kaut kad nākotnē.
Tas tāpēc, ka „nākotne” jau ir pienākusi. Tiem, kas veiksmīgi tikuši ārā no pagājušā gadsimta 90. gadu ekonomiskās krīzes un sākuši sajust, ko nozīmē dzīvot drusku labāk, aicinājums savilkt jostas ir līdzvērtīgs aicinājumam atkal atgriezties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Tieši nevēlēšanās to vēlreiz piedzīvot ir par iemeslu rosībai, ko var vērot Latvijas ekonomiskās attīstības centros: lepnas mašīnas, smalkas drānas, dzīvokļi, un tas viss uz kredīta. Mēs jūtamies to nopelnījuši, tā ir cerība, ka labā dzīve tomēr pienāks. Un tāpēc tāda cīņa par latiem un procentiem, tāpēc tādas „trakās dienas”, kādu citugad nebija.
Pērn stratēģiskās analīzes komisijas paspārnē izdotajā pētījumā „Dzīves kvalitāte Latvijā” viens no secinājumiem ir tāds, ka cilvēki pie mums darbu un iniciatīvas izrādīšanu redz kā vienu no galvenajām stratēģijām labas dzīves sasniegšanā, nākamās kategorijas ir dzīves baudīšana, nodrošināšanās un pārcelšanās. Šie secinājumi itin labi skaidro kaislības un naudas pieprasīšanu. Proti, ļaudis Latvijā ir gatavi strādāt, taču viņi vēlas kaut ko arī saņemt pretī, viņi vēlas redzēt, ka tam ir kāds efekts, ja nav, tad jājautā, kāpēc un kas ir vainīgs. Latvijas ekonomikai ir daudz problēmu, viena no lielākajām ir zemā produktivitāte, kas nozīmē, ka cilvēku pūles darbā var nebūt ātrākais ceļš uz labu dzīvi. Par to tad arī bija stāsts, budžetu sacerot un pie Saeimas piketējot.
Komentāri