Divu partiju kongresi, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē, piesaistīja īpašu uzmanību, jo tika gaidīts kļūdu izvērtējums un jauns redzējums tālākajai rīcībai. TB/LNNK kongresā pat pieļāva partijas priekšsēdētāja nomaiņu. Roberts Zīle gan vēl nedaudz pārspēja Ģirtu Valdi Kristovski, bet, iespējams, tikai pagaidām. Kongress parādīja, ka abiem līderiem ir liels atbalstītāju pulks un pietiks ar vienu lielāku kļūdu, piemēram, jaunās valdības veidošanā, lai iekšējā opozīcija gūtu virsroku. Partijas mājas lapā gan lasāma informācija, ka kongresā izdevies saglabāt partijas vienotību, taču, šķiet, tā ir visai mānīga. R. Zīlem un viņa komandai tagad nāksies spēlēt ļoti gudri, lai vienotību saglabātu, pretējā gadījumā risinājumi var būt dažādi. Ļaunākajā gadījumā būs nevis TB/ LNNK, bet “Tēvzemei un Brīvībai” un “LNNK”. Arī vēlētāji vairs nav tik vienoti atbalstā, jo, viņuprāt, partija kā koalīcijas partneris ir līdzvainīga situācijā valstī. Un priekšsēdētāja teiktais, ka “Latvijai jābūt neatkarīgai valstij ne tikai ārējā nozīmē, bet arī neatkarīgai lēmumu pieņemšanā – gan no Mākoņiem, zoodārziem un piejūras pilsētām”, liek jautāt, kāpēc līdz šim Saeimas deputāti no šīs partijas to necentās praktizēt, bet pakļāvās koalīcijas balsojumam. Pat pēc tam, kad tika uzmesti ekonomikas ministra sakarā.
Vēl lielāka preses vērība bija pievērsta Tautas partijas 10.kongresam, kas notika Valmierā. Tomēr jāatzīst, ka cerētais kļūdu izvērtējums nenotika. Iespējams, lielākie opozicionāri debatēs tā arī pie vārda netika, varbūt pat netika pielaisti, lai mediju acīs viss būtu gludi.
Partijas priekšsēdētājs Aigars Kalvītis uzrunā norādīja: “Ja mēs gribam izdzīvot kā partija, kas vajadzīga sabiedrībai, mums ir jāsaprot un jāprot labot arī kļūdas. Šis kongress ir īstā vieta, kur to sākt darīt.” Patiesībā tas tomēr nenotika. Daudz vairāk bija sišanas pašiem sev uz pleca, sak, redz, cik daudz laba esam izdarījuši. Īpaši salda runa izskanēja no aizsardzības ministra Ata Slaktera, kurš uzskaitīja veselu labo darbu sarakstu, ko paveikusi partija, tostarp arī iestāšanās ES un NATO nebūtu notikusi bez tās. Un, ja kaut kas nav sanācis, vainojami citi, jo, kā teica A.Slakteris: “Citi lika premjera portfelī negatavos ābolus, lai viņš tiek galā. Un vienīgais pārmetums, ka premjers to pieļāva.”
Katrā ziņā ļoti daudzi runātāji meklēja vainu koalīcijas partneru nepareizā rīcībā, sliktajos medijos, kuri akcentē tikai negatīvo. Vien retais atļāvās teikt kādu skarbāku vārdu par partijas rīcību, kļūdainiem lēmumiem, taču piedāvājumi mainīt vadību vai pat Andrim Šķēlem izstāties no partijas tika uztverti ar neapmierinātiem izsaucieniem no zāles.
Runās izskanēja, ka partijai arī turpmāk jābūt labākajai, godīgākajai, ka pienācis laiks jaunam ambiciozam izrāvienam. Finanšu ministra Oskara Spurdziņa teiktais, ka partijā pašlaik top ekonomikas stabilizācijas plāns, lika padomāt – kāpēc tikai tagad? Vai tas plānots kā glābšanas riņķis tagad, kad partijas reitingi zemi, kad premjers paziņojis par demisiju? Vai tad šāda situācija atnāca negaidot? Katrā ziņā no malas viss izklausījās ļoti gludi, bet patiesībā neatbildēti palika ļoti daudzi jautājumi. Vienkāršam ierindas biedram, te gan nedomāju Andri Šķēli, tā arī nekļuva skaidrs, kādu izeju no šīs situācijas partija redz. Vai tiks nosaukti vainīgie, vai publiski tiks atzītas pieļautās kļūdas? Patiesībā jau vajag tik maz, vien pateikt, piedodiet, nesanāca, kā bija domāts. Neviens jau neapstrīd, ka valsts izaugsme bijusi strauja, bet jāatzīst, ka liela sabiedrības daļa savos maciņos izjutusi pretējo. Runas par piedzīvoto straujo algu pieaugumu nu nekādi nespēj mierināt pensionārus, kuru pensijām pielika vien dažus nieka latus, kas nebūt nespēj segt inflācijas radīto cenu pieaugumu.
Manuprāt, atzīstot kļūdas, partija parādītu spēku, ne vājumu, savukārt apgalvojumi, ka tikai Tautas partija var uzņemties atbildību un vadīt sarunas par jauno valdību un pat atkal izvirzīt savu Ministru prezidentu, tieši otrādi – pierāda vājumu, jo tās ir runas no spēka pozīcijām.
Šķiet, ļoti labs bija kāda runātāja teiktais, kurš TP salīdzināja ar elitāru kaujas vienību, kas mērķa sasniegšanai nežēlo ne sevi, ne civiliedzīvotājus.
Un vēl, Tautas partijas kongress pierādīja Andra Šķēles joprojām spēcīgo ietekmi. Pirmām kārtām tika veikti statūtu grozījumi, kas oficiāli ļauj bijušajiem partijas priekšsēdētājiem piedalīties valdes sēdēs, tiesa, bez balsstiesībām. Tādējādi it kā tika legalizēta aizkulisēs minētā A.Šķēles ietekme. “Ierindas” biedrs kārtējo reizi nospēlēja lielisku izrādi, likdams zālei nobalsot, vai viņam jāaiziet no partijas. To atbalstīja vien trīs zālē esošie. Interesanti, kāds būtu rezultāts aizklātā balsošanā, lai gan tāpat skaidrs, ka vairums noraidītu viņa aiziešanu.
Pārdomas radīja arī tas, ka pēc A.Šķēles runas zāle sveica viņu ar aplausiem, pieceldamās kājās. Toties pēc partijas priekšsēdētāja uzstāšanās neviens kājās necēlās un arī aplausi bija krietni pieticīgāki.
Komentāri