biedrības “Cēsu pensionāri” valdes priekšsēdētāja
Šonedēļ notika 7. Latvijas pensionāru federācijas kongress. Tajā piedalījās arī pārstāvji no rajonu pensionāru biedrībām. Arī Cēsu pensionāri uzskata, ka savas intereses ir jāaizstāv, tāpēc aktīvi diskutējam un piedalāmies arī sabiedriskajos un politiskajos procesos. Novembra sākumā devāmies uz tautas sapulci Rīgā. Kāpēc? Esam latviešu tauta. Arī sabiedrības daļai, kas ir pensionāri, valstī vajadzētu labākus dzīves apstākļus. Un mēs neesam vainīgi, ka Latvijā pensionāru ir tik daudz. Mums vislielākā sāpe ir par to, ka sabiedrība ir tik sašķelta – vienu paaudzi novērtē, otru nosauc par nevajadzīgu. Mūsu darbu aizmirsa, mēs vairs neesam valstij vajadzīgi. Agrāk smagi strādājām, bet nemācējām skaisti runāt, nemācējām atrunāties. Tikai strādājām un darījām to, ko lika. Esam arī citādi izglītojušies un citādi ģimenē mācīti. Galu galā, pašreizējie pensionāri ir tie, kas deva iestrādi šai valstij, bet uzticību, vēlmi, ka aizstāvēs viņu intereses, piedaloties vēlēšanās un balsojot, deleģējuši deputātiem – Saeimai un valdībai.
Cēsu pensionāri, rajona invalīdu biedrības pārstāvji piedalījās arī piketā pie Saeimas. Un rakstījām lozungos, lai valdība pilda tautai dotos solījumus. Ja papēta skaitļus, tad redzam, kā esam apdalīti. 87 procenti pensionāru dzīvo zem iztikas minimuma. Un kā lai nevērtē, cik saņem tie, kuri saka, ka vienlaicīgi spēj strādāt astoņās darba vietās? Mūsuprāt, viņi nestrādā, bet saņem piemaksas, komandējumu naudas, bet deputāti pat apmaksātas kancelejas preces. Kādas konkrētas prasības nosaucam? Valsts neiekasē nodokļus, nauda aiziet garām valsts kasei. Pensionāri ir pret aplokšņu algām un nelegālu nodarbināšanu. Neadekvātas, mūsuprāt, ir darba algas visu līmeņu ierēdņiem. Būtu jālikvidē nekam nevajadzīgo pilnvarnieku statuss. Aizstāvam domu, ka jāievieš progresīvais nodoklis, jo uzskatām, ka bagātajiem valsts kasē ir jāiemaksā vairāk nekā pārējiem. Un vēl aicinām uz pusi samazināt neražojošo valsts birokrātijas aparātu. Kā strādā deputāti? Rāda taču mums , ka Saeimas sēžu laikā lasa avīzes, zīmē, spēlējas ar mobilajiem telefoniem! No malas noskatoties, ir skaidrs, ka nav taču pārstrādājušies.
Ir liela plaisa starp pašreizējo varu un sabiedrību. Pilsonis nejūtas šīs zemes saimnieks, kurš ierēdņus, kam jākalpo sabiedrībai, uztur par saviem līdzekļiem. Invalīds – pensionārs jūtas kā lūdzējs. Un diemžēl šo kārtību radījuši tie, kurus paši jau vairākkārt esam ievēlējuši. Ievēlam, jo domājam, ka strādās iedzīvotāju, valsts labā, bet viņi aiziet citu ceļu. Un tagad ir tā, ka vairs neticam nevienam. Bet mums vajadzētu ticēt un sākt arī no sevis, jo arī pensionāri ir dažādi, viņu dzīves ir dažādas. Biedrībā esam apvienojušies tie uzņēmīgie, kuriem arī interesē, kas notiek pasaulē. Mēs joprojām kaut ko mācāmies, vingrojam, nodarbojamies ar rokdarbiem, retāk braucam ekskursijās, arī uz teātri. Bet apsekojot pensionārus mājās, ir liela daļa, kas dzīvo stresā, depresijā. Viņi ir slimi un nevar nopirkt zāles. Pensionāri, kuri dzīvo kopā ar ģimeni, bērniem, mazbērniem, ir labākā situācijā, bet visgrūtāk klājas vientuļajiem. Ja cilvēkam ir simts latu mēnesī, tad vajadzētu izdzīvot pie tās pieticības, kā esam iemācījušies dzīvot. Taču daudziem jāiztiek ar 70, 80 latiem mēnesī. Cilvēks būtu apmierinātāks ar dzīvi, ja varētu labāk paēst, lētāk nopirkt zāles. Tās ir tikai primārās vajadzības, bet daudzi, nespējot par visu samaksāt, ir atteikušies no telefona, nenopērk nevienu avīzi. Patiesi ir tā, ka radio ir pensionāra labākais draugs. Vienīgā iespēja tikt pie informācijas. Tāda tā situācija, un prieka ir maz, bet mēs jau vienmēr vismaz savus biedrus aicinām optimistiski raudzīties uz dzīvi un meklēt visu labo. Paši savā starpā esam sprieduši, ka mūsu dzīvotais mūžs ir vērtīga pieredze! Mūsu darbīgie 70, 80 gadus vecie cilvēki varētu palīdzēt jaunajām māmiņām, pieskatīt bērniņus. Mums ir labas rokdarbnieces, varbūt varētu jaunajām sievietēm kaut ko iemācīt. Protam labi pagatavot ēst, to arī varētu meitenēm pamācīt. Vecais pensionārs ar savu dzīves gudrību varētu būt lielākais padomdevējs jaunajiem, bet kā lai tiekam tajā apritē? Esam pateicīgi visiem mūsu atbalstītājiem un pašvaldību darbiniekiem, kuri ieklausās vajadzībās un palīdz, bet valstī pieļautās kļūdas un amatpersonu nolaidība, visatļautība mums sāp visvairāk. Un nezinām, vai, mainoties valdībai, varam cerēt uz labāku dzīvi. Pierakstījusi Ilze Kalniņa
Komentāri