Pagājušajā nedēļā Drabešu internātskolas sporta treniņš beidzās ar incidentu. Vienai no pamatskolas meitenēm, kuras trenējas garo distanču skriešanā un treniņus aizvada, arī skrienot pa maz noslogotiem lauku ceļiem, piecu kilometru garumā sekoja nenoskaidrota mašīna. Tās šoferis jaunajai skrējējai mutiski uzmācās, izteica nepiedienīgus piedāvājumus, pat draudēja.
Meitene finišu sasniedza pārbijusies, noraudājusies un pazemota, ar notikušā atstāstu pamatīgi šokējot skolasbiedrenes, kuras tāpat bija veikušas distanci, un sporta skolotāju Austri Āboliņu.
Austris Āboliņš, Drabešu internātpamatskolas skolotājs: – Šis šokējošais gadījums man lika aizdomāties par to, cik tālu Latvijā esam nonākuši, ja pat laukos uz nomaļa ceļa no trīs garām braucošām mašīnām vienā sēž slimi cilvēki, kuri atļaujas psiholoģiski iespaidot, pat terorizēt jaunu meiteni. Domāju, ka šādā situācijā bezpalīdzīgs justos ikviens sportists, neatkarīgi no vecuma un dzimuma. Meitene finišu sasniedza raudot un pēc tam vēl pusstundu raudāja, nevarot atgūties no pārdzīvojuma. Arī man kļuva ļoti neomulīgi, saprotot, cik tas bija nopietni. Nevarēju pat iedomāties, ka laukos kaut kas tāds var notikt. Vai tiešām pat uz brīdi ārpus skolotāja vai cita pieaugušā redzesloka bērni vairs nevar justies droši? Liekas, ka dzīvojam laikā, kad vispār zudušas robežas atbildībai par rīcību. Savā neatkarīgā valstī jūtamies nedroši.
Dina Dombrovska, Drabešu internātskolas direktore: – Es ļoti labi saprotu skolotāja bažas. Šis gadījums tikai vēlreiz apliecināja, cik nedrošā situācijā dzīvojam. Atkārtoti ieskatījos Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kurā teikts, ka Latvijā bērni tiek aizsargāti. Nekas tāds mūsu valstī nenotiek. Neviens bērns nav pasargāts no apkārt notiekošā vājprāta. Bērnu tiesību aizstāvji deklarē, ka viņi ir darījuši visu bērnu drošībai, bet patiesībā bieži vien savā darbībā pievēršas sīkumiem, kamēr sabiedrībā notiek daudz satraucošākas lietas.
Skolā nesen sastapos ar citu spilgtu epizodi. Skolēnu mobilie telefoni tagad ir aprīkoti ar daudzām iespējām. Personīgajā telefonā var veikt ierakstus arī no internetā pieejamiem resursiem. Mani šokēja fakts, ka skolēni ar aizrautību viens otram rādīja telefonā ierakstītu dokumentālu klipu par to, kā mūsdienās Āzijā izpilda nāves sodu, ar zobenu nocērtot galvu. Bērni to skatījās vaļā mutēm. Izrādījās, ka tālruņa atmiņā ierakstīts ne tikai tas vien. Man tas nekādā ziņā nešķiet nevainīgi. Mani patiesi satrauc, ka padsmitgadīgi bērni dabū tādus materiālus, un nevaru būt arī droša, ka internets šādiem mērķiem nav izmantots skolas datorklasē.
Var jau apgalvot, ka par klipu, par televīzijas filmās redzētajiem vardarbīgajiem skatiem bērni tikai paķiķina. Patiesībā bērni ar vēl nenobriedušu psihi skatās metodes, kā var izrēķināties.
Bērnu drošības ziņā mūsu sabiedrībā situācija patiešām ir ļoti traģiska. Skolā pēdējos gados jūtam, ka situācija tikai pasliktinās. Ja sabiedrībā vēl ir kāda droša vieta bērniem, tad tā vairāk vai mazāk ir skola, jo pedagogi uz bērnu emocijām reaģē.
<b>A.Āboliņš: – Skola ir droša vieta pret svešiem cilvēkiem, bet nevis vardarbību, ko kultivē daļa sabiedrības. Bērnu savstarpējās attiecībās tiešām arvien vairāk jūtama agresija, visvairāk pārspriežot sišanu un kaušanos. Protams, lielā mērā tas rodas filmu iespaidā, kas popularizē vardarbību, taču domāju, ka visu atbildību nevar novelt uz medijiem..
Kāda ir izeja? Nepieciešams valstisks projekts. Lai sabiedrisko attiecību speciālisti kampaņas veic ne tikai politiķu, bet arī bērnu labā, rada gaisotni, kas bandītiem liek baidīties, bet bērniem justies drošāk. Manuprāt, valstī nav veikts pētījums, cik droši jūtamies. Ja šāds pētījums notiktu bērnu vidū, secinājumi būtu graujoši.
Liela daļa sabiedrības dzīvi vada pa horizontāli, noslēdzot vienu apli aiz otra, dzīvojot bez pienākuma sajūtas, vēlmes attīstīties, tā teikt, iet pa vertikāli. Un rodas cilvēki, kuri nejūt atbildību par savu rīcību, to, ka nav nekādas tiesības izteikt nepiedienīgus piedāvājumus, aizrādījumus. Meitene neizaicināja mašīnā braucošo. Pa ceļa malu meitenes skrēja arī divatā, viņām mašīna pabrauca garām.
Baismīgi. Jāatzīst, ka emocionāli šajā valstī sāku nogurt. Ko līdz darīt valstij svarīgas lietas, sapņot par nākotni tajā, ja nav sajūtas, ka valstī kaut kas iet uz labu. Vai jāceļas un ar karogiem jāiziet ielās? Vai Latvijā pienācis laiks „Rīgas sargu” otrajai sērijai, jauniem upuriem Latvijas nākotnes labā?
Komentāri