Jaunā premjerministra kandidātu meklēšana Valsts prezidentam Valdim Zatleram bija pamatīgs izaicinājums. Nosaucot jebkuru no trīs izvirzītajiem kandidātiem – Edgaru Zalānu, Valdi Dombrovski un Ivaru Godmani – viņš riskēja saņemt kritiku par kļūdainu vai politiski ietekmētu lēmumu.
Edgars Zalāns nepaguva sevi parādīt kā potenciālu valdības vadītāju. Tā vietā, lai vētītu piemērotību politiskā līdera amatam, daži masu saziņas līdzekļi pauda savu nepatiku pret to, ka viņam nepatīk Jāņa Dombura raidījums un laikraksti. Uzreiz tika vispārināts, ka viņš acīmredzot neseko līdzi notiekošajam un izvairās no diskusijām. E. Zalāns pats neko tādu teicis nebija, vien iebilda pret noteiktu masu saziņas līdzekļu uzstādījumiem. Savukārt masu saziņas līdzekļi par sevi domā pārlieku labi, lai šādu viedokli piedotu. Nevar gan nepamanīt, ka ar „jaunās sejas” – E. Zalāna – palīdzību Tautas partija mēģināja saglabāt savu dominanti, kā arī radīt priekšstatu par politisku pārmaiņu iespējamību. Jaunas sejas iesaistīšana gan uzreiz nenozīmē, ka tiks izvērtētas un novērstas kļūdas, tāpēc kārtējo reizi uzdot vadīt valdību Tautas partijai prezidentam būtu riskanti.
„Jaunā laika” (JL) izvirzītais Valdis Dombrovskis šajā jomā bija uzskatāms par pretmetu Tautas partijas piedāvājumam. JL sevi ir pasludinājuši par tiesiskuma un godīguma aizstāvjiem un ar šo lozungu arī pieteica tiesības uz nākamās valdības vadīšanu. Tomēr, ja E. Zalāna izvēlēšanos varētu traktēt kā pierādījumu tam, ka V.Zatlers pakļaujas valdošās koalīcijas ietekmei un vēlmēm, tad V.Dombrovska izvirzīšana raisītu pretēju efektu. Proti, ka prezidents jauno premjeru izraudzījies šādu, lai mēģinātu kādu pārliecināt par savu neatkarību. Un arī šajā gadījumā svarīgāks būtu prezidenta vēstījums, nevis kandidāta piemērotības apsvērumi. Kā redzams, abos gadījumos premjera izvēle skeptiski noskaņoto acīs tiktu uztverta kritiski. Un, tā kā prezidentam pašlaik ir ļoti jādomā ne tikai par to, kā veiksmīgi pildīt savu lomu Latvijas politikā, bet arī, kā veidot un uzlabot savu tēlu, galējības viņš nevar atļauties.
Bija gan izdevība atļauties kādu no galējībām, un tā tika palaista garām. Kad tapa zināms par Aigara Kalvīša valdības demisiju, V.Zatlers izteicās, ka starp premjera amata kandidātiem jārīko publiskas debates. Apsveicama un visai oriģināla doma, kas diemžēl tā arī netika realizēta. Tā vietā iztikām ar to pašu veco metodi, kurā prezidents sevis vai citu izraudzītos kandidātus aicina uz pārrunām un beigās paziņo, kurš viņam paticis labāk. Redz, I.Godmanis, kurš pašlaik veido Ministru kabinetu un apzina partnerus, esot izrādījis „briedumu”, tāpēc viņš prezidentam paticis. Premjera izvēle allaž ir saistīta ar subjektīvismu un dažādu politisko spēku slēptām cīņām, bet mazliet vairāk atklātības šajā procesā nāktu par labu.
V.Zatlers, brīdi palūkojies arī bezpartijisku kandidātu virzienā, I.Godmani izvēlējās par nosacītu kompromisu. Tas ir stipri nosacīts kompromiss, jo viņš pārstāv pašreizējo varas partiju LPP/LC. Diez vai primārais I.Godmaņa devums varētu būt politiskās valdīšanas stila maiņa, novēršoties no A.Kalvīša atstātā mantojuma un dodoties „taisnīguma” un „godīguma” virzienā, lai ko tas arī nozīmētu. Arī vairākas ministrijas, domājams, vadīs tie paši ļaudis, kas līdz šim. Tomēr izmaiņas varētu noteikt V.Zatlera vēlme valdībā redzēt arī „Jauno laiku”.
Pārmaiņas līdz ar jaunā premjera kandidāta nosaukšanu un rosīšanos jebkurā gadījumā ir gaidāmas, tāpat kā cerības par vismaz nelielu uzticēšanās rādītāju kāpumu. I.Godmanis jau vienreiz uzņēmās „pašnāvnieka” lomu, 1990. gadā kļūstot par pirmo Latvijas Ministru padomes priekšsēdētāju. Bez kļūdām neiztika toreiz un neiztiks arī tagad. Tas, iespējams, tiks uztverts itin sāpīgi, jo viena no sabiedrībā valdošajām domām pašlaik ir tāda, ka jaunajam premjeram kā burvim jānāk un atkal jārada sabiedrības uzticība valdībai. Pēc burvja mājiena nekas nenotiks, taču I.Godmanis jau ir pierādījis sevi par gana spēcīgu līderi, lai netiktu pasludināts par „Kalvīti 2”.
Komentāri