2008.gada 17.februārī pulksten 17 Eiropas karte papildinājās ar vēl vienu jaunu valsti. Pēc ilgām un grūtām pārdomām, saprotot, ka vienotu Eiropas un pasaules valstu atbalstu nesagaidīt, Kosovas asamblejā albāņu politiķi izlēma proklamēt valsts neatkarību. Tas ir nozīmīgs solis, kura sekas pilnībā vēl nav pārredzamas.
Vērojot notikumus no malas, var tikai pabrīnīties par Kosovas albāņu savaldību. 20.gs. 90.gados toreizējās Dienvidslāvijas (faktiski – vairs tikai Serbijas) valdība Slobodana Miloševiča vadībā ar armijas palīdzību centās ieviest “kārtību” Kosovā. Vietējie iedzīvotāji, kuru pamatmasu (ap 90 procentus) veidoja albāņi, nepalika atbildi parādā un bruņotas cīņas ceļā mēģināja pierādīt savas tiesības uz patstāvību. Kā jau visos karos pieņemts, abas puses nebija ne baltas, ne pūkainas. Sekas- abpusējs terors, masveida bēgļu kustība, kas gala rezultātā noveda pie NATO iejaukšanās Kosovas notikumos.
Attieksme pret albāņiem gan Eiropā, gan Latvijā joprojām ir piesardzīga. Musulmaņi… narkotikas… noziedzība… Protams, sava daļa taisnības šajos apgalvojumos ir. Zemē, kuras iedzīvotāju pamatmasa tiešām ir musulmaņu tradīciju ietekmē, vērojams Eiropai neparasti straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Tās ekonomika izpostīta bruņoto cīņu laikā, tāpēc darba spējīgo vecumu sasniegušo jauniešu iespējas iekļauties legālajā ekonomikā bieži vien ir visai iluzoras.
Eiropiešu vērtējumu Kosovas lietās lielā mērā nosaka attieksme pret Albāniju.
Visnabadzīgākā Eiropas zeme, kurā līdz pat 20.gs. 80.gadu beigām pie varas bija pēdējais staļiniskais režīms Eiropā. 20.gs. 70.gados Albānijas “tēvs un skolotājs” Envers Hodža to pasludināja par pirmo ateistisko valsti pasaulē. Režīma krahs viņa pēcteču laikā bija tik pamatīgs, ka faktiski sabruka arī pārvaldes aparāts. Eiropa to pārlieku nemanīja, bet tikai tāpēc, ka valsts izmēri nav tik iespaidīgi, lai satricinātu Eiropas pamatus. Tomēr sākusies bēgļu kustība radīja satraukumu tuvākajos kaimiņos, īpaši Itālijā. Karadarbība Kosovā bēgļu skaitu vienīgi palielināja.
Nebūtu īsti pareizi likt vienādības zīmi starp Albānijas un Kosovas iedzīvotājiem. Kaut kā piemirsies, ka līdz 1913.gadam, kad izveidojās neatkarīgā Albānija, tieši Kosovas albāņi tika uzskatīti par šīs tautas kulturālāko un attīstītāko daļu. Tieši te veidojās Prizrenas līga- pirmā sabiedriski politiskā organizācija, kura izteicās par neatkarīgas albāņu valsts dibināšanu. Kosovas palikšanu ārpus jaunās Albānijas valsts noteica ne jau tās iedzīvotāju griba, bet robežas, kuras pēc Balkānu kariem šajā teritorijā novilka Eiropas lielvalstis. Tomēr tieši tās lika pamatus Albānijas valstiskumam, jo Balkānu kara dalībnieki (pirmām kārtām Serbija un Grieķija) Adrijas jūras piekrasti vislabprātāk sadalītu savā starpā, par tādiem albāņiem pat neiepīkstoties. Šīs robežas apstiprināja gan pēc pirmā, gan otrā pasaules kara.
Albāņu vidū vērojama vēlme pēc vienotības, tomēr teiktais nenozīmē, ka Kosova pa galvu, pa kaklu steigtos iekļauties Albānijas valstī. Vienlaikus saprotama Serbijas noraidošā attieksme pret Kosovas neatkarību. Mūsdienu Kosova- viduslaiku Serbijas sirds. Tieši kauja Kosovas laukā 1389.gada 28.jūnijā svītroja Serbiju no neatkarīgo valstu saraksta, nodrošinot gandrīz pustūkstoti gadu ilgu turku virskundzību. Tomēr aizvadīto gadsimtu gaitā iedzīvotāju sastāvs tik būtiski mainījies, ka kādreizējā “vecajā Serbijā” serbi kļuvuši par minoritāti, bet absolūtais iedzīvotāju vairākums jau sen ir albāņi.
Vienpusīgā Kosovas neatkarības pasludināšana rada dilemmu pasaules (pirmām kārtām – Eiropas) valstīm. Ko darīt? Atzīt šo aktu? Serbija jau paziņojusi, ka nekavējoties pārtrauks diplomātiskās attiecības ar katru valsti, kura atzīs Kosovas neatkarību. Neatzīt? Bet cik ilgi Balkānos var pastāvēt “melnais caurums”, kura politiskais statuss ir neskaidrs? P.S. Mani ļoti interesē, ko darīs Latvijas valdība un Ārlietu ministrija!
Komentāri