Kosovas neatkarība ir testa jautājums citām valstīm, un atbilde uz to lielā mērā nosaka katras valsts valdības spēju uzturēt kontroli pār saviem reģioniem un provincēm. Tās valstis, kurām nekādu problēmu šajā ziņā nav, ātri nostājās Kosovas pusē, savukārt valstis, kam pašām ir kāda sava kosova, attieksmē pret jauno valsti Eiropā ir krietni piesardzīgākas.
Tāds piemērs ir Spānija, kuras reģionos darbojas spēcīgas separātiskas etniskas kustības. Katalāņu skolās spāņu valodu māca kā svešvalodu, jo viņiem ir pašiem sava dzimtā – katalāņu valoda, savukārt basku nacionālistu organizācija ETA savu neatkarību cenšas panākt arī ar terorisma palīdzību. Tāds piemērs ir arī Ķīna, kas gadu desmitiem pasaulei grib pierādīt, ka Taivāna nav nekāda patstāvīga republika, bet vienkārši province. Tāds piemērs ir arī Kipra, kas sadalījusies turku un grieķu republikā. Piemērs ir arī Slovākija, kas baidās, ka arī lielā ungāru minoritāte varētu pieprasīt savu. Šīs un vēl citas valstis, kurās ir spēcīgas separātiskas kustības, saprot – Kosova, kas no Serbijas provinces kļūst par patstāvīgu republiku, var rādīt sliktu piemēru arī viņu provincēm un reģioniem.
Serbijas lielākā sabiedrotā ir Krievija, un pēc analoģijas varētu domāt, ka arī tai separātiskās kustības sagādā lielas raizes – un tāpēc tā atbalsta Serbijas pozīciju, proti, Kosova nedrīkst pasludināt neatkarību. Tomēr Krievijas situācija ir citāda un Krieviju virza pavisam citi motīvi.
Lai arī dažādu Krievijas sastāvā esošo tautu neatkarības centieni kopš Padomju savienības sabrukuma ir darījuši Maskavai raizes, Krievija ir parādījusi, kas jādara, lai ar tiem tiktu galā. Čečenijas neatkarības kari ir beigušies, Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir piegriezis skrūves, satriecis pretestību, un tagad Groznijā saimnieko Kremlim lojāla valdība. Krievija V. Putina laikā ir iemācījusies, ka par separātismu nav ko uztraukties, jo separātistus savā teritorijā var sakaut. Cita situācija ir cīņu laukos ārpus savas teritorijas. Bija laiks, kad Maskava kontrolēja pusi Eiropas, savukārt pagājušā gadsimta 80. gadu beigās tai zuda Vācijas Demokrātiskā Republika, Polija, Čehoslovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija. Pēc Padomju savienības sabrukuma no tās atšķēlās vēl 11 valstis. Tādējādi Krievijas svars dažu gadu laikā krasi samazinājās.
Lai saglabātu vismaz kādu ietekmi, nepieciešams atrast valsti, kas ar Krieviju gribētu draudzēties. Savukārt draudzēties kāds grib tad, ja zina, kāds labums no šīs draudzības būs. Serbija Krievijai un Krievija Serbijai ir veiksmīgs simbiozes partneris. Serbija ir karu un posta mocīta valstiņa, kam mūsdienās pāri palikušas vien skrandas no Dienvidslāvijas varenības, un tai ļoti noder kāda ietekmīga valsts, kas iebilstu pret vēl vienas teritorijas mēģinājumiem tikt prom. Savukārt Krievijai Serbija ir megafons, ar kuras palīdzību paust savas ambīcijas procesu ietekmēšanai Eiropā.
Idejiski Kosovas gadījums maz atšķiras no Vjetnamas vai Afganistānas gadījuma – tās ir tās pašas lielvaru spēlītes, tikai šoreiz civilizētākā ietērpā. ASV gribēja, lai Vjetnamā pie varas būtu Vašingtonai izdevīga valdība, un tā atbalstīja sev vēlamos spēkus. Padomju savienība atbalstīja vjetkongiešus, tādējādi vjetnamieši ar savām asinīm maksāja par ASV un Padomju savienības nesaskaņām. Kad 1979. gadā Padomju savienība iegāja Afganistānā, ASV savai konkurentei atriebās par Vjetnamu un atbalstīja modžahedīnus cīņā pret padomju karaspēku, un rezultāts Padomju savienībai bija līdzīgi traumatisks kā Vjetnamas rezultāts ASV.
Arī jautājumā par Kosovu ASV un Krievijas uzskati saduras. Par spīti nacionālajam aizvainojumam, ko serbi jūt par Kosovas atšķelšanos, nav prognozējams, ka atsevišķie nemieri un vandalisma akti izvērtīsies plašākā karadarbībā – un tomēr Kosova ir kaujas laiks, kurā karo Krievija pret ASV un Eiropas lielvalstīm Lielbritāniju, Franciju un Vāciju.
Serbija ir Krievijas pēdējais bastions un, kamēr vien Krievija ar Serbiju draudzēsies, tikmēr saspīlējumu ASV vai Krievijai Eiropas vidienē saglabāt būs viegli. Vismaz īstermiņā, kamēr tiks pārdzīvota teritorijas zaudējuma trauma, Krievijas plecs tai ir tīkamāks nekā rietumvalstu, it īpaši ASV paustais atbalsts Kosovas neatkarībai.
Sabrūkot Dienvidslāvijai, sākās jauns kara un asinsizliešanas periods Eiropas viducī. Vēsture rāda, ka nemieri šajā reģionā var dot dzirksteli plašākiem konfliktiem – par to stāsta gan 1. pasaules kara izcelšanās, gan Bosnijas karš un etniskās tīrīšanas. Lai ir bijuši iejaukšanās mēģinājumi – tai skaitā NATO uzlidojumi Belgradai 1999.gadā, tomēr kopējā bilance nav iepriecinoša – citas valstis nav spējušas darīt pietiekami daudz, lai aiztaupītu Balkānos dzīvojošajiem ļaudīm asinspirtis.
No šādas perspektīvas raugoties, iespēja albāņiem dzīvot savā valstī, lai tie liktu punktu serbu valdīšanai pār sevi, ir versija par to, kā nodrošināt mieru šajā reģionā. Cik efektīva būs šī versija ilgtermiņā, grūti prognozēt, taču īstermiņā Kosova liek daudzām valstīm ciešāk paraudzīties uz procesiem savā iekšienē un piedomāt, vai tās pēc gadiem nepiemeklēs līdzīgs liktenis kā Serbiju.
Komentāri