Avīzes ierobežotais formāts un lielākās daļas lasītāju interešu loks neļauj pilnībā iztirzāt visu Cēsu novada mākslinieku 34. izstādi, tāpēc mēģināšu runāt par to mākslinieku darbiem, kurus parasti šādos apskatos nepiemin. Autodidaktu izstādē, protams, pārstāvēti šīs ”skunstes” profesionāļi, bet šoreiz gribu vērtēt autorus, kuriem gleznošana, zīmēšana ir sirdslieta un aicinājums, kas dažādu iemeslu dēļ nav dzīvē piepildījies. Tādēļ gribu visus šos autorus saukt tajā cēlajā vārdā, ko viņi ir pelnījuši – par māksliniekiem, lai kāda arī katram dzīves uztvere, profesionālā varēšana vai pilsoniskā profesija. Interesanti redzēt, ar kādu darbu katrs mākslinieks nācis skatītāju priekšā, ko gribējis pateikt un vai viņam vispār ir ko teikt, jo īsta māksla sākas tikai tur, kur autoram ir ko sacīt. Tikai tad var sākties dialogs starp skatītāju un mākslinieku. Nevar prasīt, lai skatītāju interesētu mākslinieku tīri formāli glezniecības triki un tehniskās virtuozitātes apliecinājumi. Ja darbā nebūs ielikta autora doma vai ideja, kuru mākslinieks dāvā skatītājiem ne formāli, virspusēji, bet dziļi no sirds, tas neuzrunā. Tāpēc bieži vien autodidaktu darbi lielai daļai skatītāju ir pat tuvāki nekā lielā māksla. Tas ir tas pats, ka tautasdziesmu saprot jebkurš, saprot katra pantiņa domu, bet ne visi lasīs Bodlēru vai Raini, kaut literāro vērtību dēļ, idejas augstuma un valodas mākslinieciskumā gan viens, gan otrs autors ir pasaules korifeji.
Šogad pirmo reizi patīkami pārsteidza milzīgā neprofesionālo mākslinieku izaugsme, no naiviem sižetiņiem, diletantiskas glezniecības un primitīvi vienkāršotas pasaules uztveres ir izauguši mākslinieki ar savu skatu uz dzīvi un pārliecību, kā to pasniegt skatītājiem. Vairumam šo mākslinieku par to jāpateicas studijas vadītājai Maritai Krūmiņai. Viņas zināšanas, darba pieredze un mīlestība uz saviem audzēkņiem, ko es sajutu, apstaigājot kopīgi šo izstādi, ir devusi šo skaisto rezultātu. Mākslinieki savā skatījumā uz dzīvi atraisījušies, kļuvuši brīvi gan uzskatos, gan glezniecībā.
Ne katrs mākslinieks uzdrošinātos tā gleznot ziedošu pļavu, kā to izdarījusi Guntra Jumare savā ”Ainavā”. Zaļā krāsa ir smalki niansēta un pamazām pāriet violetos, dzeltenos vai zilos toņos. Darbs atstāj īstu klusas vasaras novakares noskaņu. Līgas Ruttules (viena no jaunākajām šīs grupas māksliniecēm) darbi ”Palmu jūra” un ”XXX” jaušams atbrīvots krāsu zieds, jauna pieeja glezniecībai, mūsdienīga krāsu un kompozīcijas uztvere. Viņas kompozīcija ir pretstats pārējo mākslinieku tradicionālajām, klasiska tipa kompozīcijām. Tas liek domāt, ka arī glezniecībā, tāpat kā dzīvē, liela nozīme ir mākslinieka gadiem. Atliek tikai nožēlot, ka izstādē nepiedalās visjaunākā šīs kopas māksliniece, 16 gadīgā Sabīne Vārtiņa, kura droši vien skatītāju būtu pārsteigusi ar vēl mūsdienīgāku pasaules uztveri, kas tuvāka jauniem cilvēkiem.
Sācies laikmets, kurā aizvien mazāk vietas jaunatnes dzīvē aizņem laba literatūra vai izcila izstāde, to vislabāk var redzēt dažādās televīzijas spēlēs un izstāžu zālēs. Ar nožēlu jāsecina, ka latviešu literatūra vai māksla ir pēdējais, par ko interesējas mūsdienu jaunatne. Milzīga jaunatnes daļa, kaut fiziski dzīvo Latvijā, jau sen ir garīgi no tās emigrējusi, vienīgi dūšas trūkums vai finanses to liedz atstāt. Tāpēc liekas tik svarīga šīs jaunās mākslinieces neesamība izstādē.
Mierīgi, klusi, gaiši un līdzsvaroti ir divi Anitas Zakarānes darbiņi, kuros pedantiski ievēroti visi glezniecības pamatprincipi, sākot ar kompozīciju un beidzot ar pustonīšiem un refleksiem uz gleznotiem traukiem. Šim glezniecības mieram kā pilnīgu pretstatu gribas minēt divus Tamāras Pavlovskas puķu gleznojumus, kuri jau risināti tradicionālā kompozīcijā, bet krāsu uzliciens ir laikam visdrošākais, visspēcīgākais šajā zālē. Žēl, ka brīžiem tas māksliniecei iznācis tāds parupjš un nav izmantotas visas otas dotās iespējas. Par to, ka mākslinieks otu var izmantot arī citādi, varam pārliecināties Anitas Sabules vai Annas Malējas darbos, kur redzam, ka ota mākslinieka rokās var gan nervozi pieskarties audeklam, gan jūtīgi apmīļot to.
Kā māksliniece, kura apguvusi labas glezniecības iemaņas, dažādu sižetu risinājumu, gribas pieminēt Mariku Sarmuli. Ir gan cenšanās pēc mūsdienīgas krāsu saskaņas un kompozīcijas, kā darbā ”Atplaukšana”, gan tradicionāli krāsu ziedā un kompozīcijā risinātā magoņu laukā vai kautrā pieskārienā figurālā kompozīcijā, kaut šoreiz tie ir tikai divi kaķi.
Tēmu šaurība ir jaušama visā izstādē – lielākoties ir ainava un klusā daba, iztrūkst portreta, nemaz jau nerunājot par jebkādām tematiskām kompozīcijām. Rokrakstu atšķirību nosaka tik vien kā viena vai otra mākslinieka individuālā uztvere, temperaments vai tehniskā varēšana, bet ne domas dziļums. Pieņemamā līmenī apgūstot kompozīciju un gleznošanas pamatprincipus, kā galveno nākotnē vajadzētu saskatīt, apgūt domas dziļumu, lai līdz ar ārējo formu būtu ar ko skatītāju uzrunāt…
Neprofesionālais vecmeistars Bruno Pugulis šoreiz pārstāvēts tikai ar vienu darbiņu. Žēl, jo viņam ir gan laba skola, gan laba profesionālā varēšana, atliek vienīgi gleznot, kā to savulaik darīja Jānis Kalējs, kuram ir veltīta plaša piemiņas izstāde turpat Izstāžu namā. Otrs no neprofesionāliem vecmeistariem ir Valdis Čukurs, kura glezniecība ir aplūkota ne vienā viena izstādes apskatā un kurš arī ir pārstāvēts ar vienu darbiņu, kaut zinu, ka to viņam ir ne vienai vien izstādei. Savdabīgu vietu izstādē ieņem Juris Butkins, kura darbi var būt sausi konstruktīva kā ”Skolas iela”, līdz smalki niansētam kā ”Magoņu lauks”, vai arī naivi romantiskam, kas jau atgādina franču glezniecību, kāds ir ”Pilsparks”.
Izstādē nevar nepamanīt Jura Cīruļa darba ”Rudens Cīrulīšos” spožo krāsu ziedu, prieku par rudens krāšņumu, lapu sarkanīgo, ugunīgo krāsu, kas apkārtni padara pelēku. Ja blakus neatrastos viņa skolotājas Maritas Krūmiņas darbs ”Sarkans”, tad droši vien varētu sacīt, ka Jura Cīruļa rudens krāsu spožumā ir spilgtākais darbs izstādē, bet tagad, salīdzinot abus, atliek smagi nopūsties, svaru kategorijas ir pārāk nevienādas. Vaļsirdīgi atzīšos māksliniekiem, man viņu abu darbi ļoti patīk. Un tam nu vajadzētu būt priekš mākslinieka galvenajam.
Lai piedod mākslinieki, kuri, tāpat kā visi citi ar trīsošu sirdi izstādījuši skatītāju vērtējumam savus darbus, kā Lilija Zušmane, Rasma Holste vai Māra Armanoviča, un varbūt vēl kāds, kuru esmu aizmirsis. Esmu uzrakstījis tikai dažas savas domas par dažiem šīs izstādes māksliniekiem un tikai par daļu no šīs izstādes. Saprotu, ka šī ir tikai kārtējā novada izstāde, un gribu atgādināt visiem, ka pēc gada būs atkal jauna, tad jau 35. izstāde, kad tiksimies atkal.
Komentāri