Kopš maija sākuma, kad par Krievijas prezidentu kļuva Dmitrijs Medvedevs, daudzi Eiropā ir ziņkārīgi vērušies austrumu virzienā, lai uzzinātu, vai Krievijas ietekmes sfērā esošos gaida kādas pārmaiņas. Tagad, kad pagājuši gandrīz divi mēneši, varam redzēt, ka pārmaiņas būs, taču drīzāk formā, nevis saturā.
D. Medvedevs, šonedēļ Sibīrijas pilsētā Hantimansijskā pirmo reizi tiekoties ar Eiropas Savienības līderiem, par sevi atstāja labu iespaidu. Galotņu tikšanās laikā D. Medvedevs kopā ar ES pārstāvjiem vienojās, ka tiks sākts darbs pie partnerības līguma izstrādes. Tādējādi abas puses mājās varēja braukt mierīgas, apzinoties, ka abas vēlas sadarbību. Tā bija atšķirība no iepriekšējā gada pasākuma, kas vairāk uzsvēra viedokļu atšķirības nekā kopējo.
Tomēr D. Medvedevs atgādina — kurss, kādā turpmāk attīstīsies Krievija, neatšķirsies no tā, kam pamatus licis Vladimirs Putins. Savukārt Putina Krieviju mēs pēdējos astoņus gadus esam iepazinuši itin labi — tā ir valsts, kas izmanto savus enerģētiskos resursus politiskiem mērķiem, savukārt politiskie mērķi ir saglabāt un palielināt ietekmi pasaules politikā, kā arī uzturēt „kontrolētu demokrātiju” iekšlietās.
Aizvadītā galotņu tikšanās iezīmēja jaunu sākumu ES un Krievijas attiecībās. Tanī pašā laikā nav izslēgts, ka attiecības būs tās pašas vecās, taču daži to vienkārši nepamanīs. Vecā plate būs izpušķota tā, ka šķitīs esam pavisam jauna, un attiecības turpināsies.
To, ka dažas lietas nemainās, itin labi ir sajutušas Baltijas valstis, jo Krievija joprojām apsūdz „vēstures pārrakstīšanā” un krievvalodīgo tiesību neievērošanā — kā jau tas ir bijis līdz šim. Kas notiek tālāk? Ja Krievija ES vadību piedabū noticēt abu pušu draudzībai, tad tā pie viena iemidzina Eiropas uzmanību. Tādā gadījumā Latvija ES personā var arī neatrast aizsargātāju no Krievijas un citu valstu pārestībām, ko tā cerējusi iemantot. Un, ja Krievijai izdosies pārliecināt Briseli, ka Latvija un Igaunija ir sliktās valstis, tad glābiņa vairs nebūs.
Te gan jāpiebilst — ja ES neaizstāvēs Latviju, tā lielā mērā būs pašas Latvijas vaina. Polija un Lietuva ir pierādījušas, ka tās kā dalībvalstis var lietot veto tiesības, lai traucētu sadarbību ar Krieviju, pirms nav rasts kompromiss to strīdos ar ietekmīgo kaimiņu. Polija un Lietuva 18 mēnešus bloķēja sarunu sākšanu ar Krieviju, tā parādot, kā ir iespējams izmantot dalību savienībā, lai savai balsij piešķirtu lielāku svaru. Ja ne citādi, tad vismaz liekot kāju priekšā.
Stāsts par to, kā Krievija nopērk Eiropas ideālus, gan pagaidām ir tikai pesimistisks pieņēmums. Tikpat pesimistisks pieņēmums ir tāds, ka ES par Krievijas gāzi pārdos savas vērtības. Ja Krievija sistu ar dūri uz galda un pieprasītu to, ko vēlas, ES varētu atbildēt līdzīgā tonī. Taču draudzīgam tonim iebilst ir krietni grūtāk.
Latvijas un Krievijas attiecību pasliktināšanos pēdējā laikā ir izraisījusi abu pušu atšķirīgā un aizvien vairāk uzsvērtā vēstures izpratne. Tā ir izpratne par to, ar ko beidzās 2. pasaules karš un kāda ir Padomju Savienības un tās mantinieces Krievijas loma Latvijas vēsturē un noziegumos, kas izdarīti pret Latvijas tautu. Vēsture ir svarīga gan Krievijas, gan Latvijas priekšstatos par lietu kārtību — tikai katrai no citas puses un ar citiem labajiem un sliktajiem varoņiem.
Mēs zinām, ka ne jau Krievija mums var mācīt mūsu pašu vēsturi, taču nav mūsu spēkos aizliegt Krievijai to darīt. Savas spēles Latvijā un Igaunijā Krievija spēlē ar nepilsoņiem. Tie kopš pagājušās nedēļas uz Krieviju var doties bez vīzas, tādējādi Krievija tos atzinusi par saviem aizbilstamajiem. Un arī turpmāk Krievija, bez šaubām, par tiem rūpēsies, jo tas ir veids, kā ietekmēt Baltijas valstis un norādīt uz trūkumiem vai iepļaukāt par mutes brūķēšanu. Savukārt Briseles ietekmēšanai Krievija nepilsoņu vietā izmanto naftu un gāzi.
Patiesības labad jāteic, ka D. Medvedeva palīgs Sergejs Prihodko, pirms ES un Krievijas galotņu tikšanās solot nopietnas pārrunas „par tādiem Krieviju satraucošiem jautājumiem kā Baltijas valstu mēģinājumi pārskatīt vēsturi, kā arī krievvalodīgo situācija”, bija drusku pārcenties. ES un Krievijas galotņu tikšanās nerotēja ap Baltijas valstu apsūdzēšanu par „nepieļaujamiem mēģinājumiem citādi interpretēt mūsu kopīgo vēsturi, to politizēt, atņemt mums kopīgo morālo lepnumu, kas ir lielā uzvara pār fašismu”. Šāda retorika nav D. Medvedeva stilā. D. Medvedevs zem šiem uzskatiem varētu parakstīties, bet viņš to nedarīs. Viņam ir cita pieeja, kā panākt sev vēlamu rezultātu. Un šīs pieejas efektivitāti mēs vēl manīsim ne reizi vien.
Komentāri