Kopš pagājušās nedēļas uz Latvijas ceļiem dažās vietās ir uzstādīti fotoradari, kas fiksē atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu. Šāda veida tehnika ir vērtīgs ieguvums gan braukšanas kultūras uzlabošanai, gan policijas budžeta pildīšanai.
Līdz šim iegādātie un uzstādītie aparāti darbojas testa režīmā — policija pārbauda panākumus un to, kā klājas bez uzraudzības atstātajiem mēraparātiem ceļu malās, savukārt braucēji pārbauda savu veiksmi un spēju tehniku apmānīt. Kas autobraucējiem atliek? Vai nu piedomāt pie tā, kā viņi brauc, vai arī cerēt uz veiksmi. Šāda cerēšana ir itin reāla — pašlaik darbojas tikai četri radari, tie uzstādīti kaut kur Rīgas tuvumā, kur visvairāk mašīnu. Un tas atstāj iespēju, ka ar šo fiksējošo aparātu saskarties vairumam braucēju vēl kādu brīdi tomēr nenāksies. Tiesa, ja pirmo astoņu stundu laikā fiksēti 70 ātruma pārsniedzēji, tas liek domāt par jaunās paslēpju rotaļas pavērtajām iespējām.
Padomāt var kaut vai par to, ka mūsdienu sabiedrībā aizvien mazāk drīkst atļauties darīt darbus, ko varētu nākties nožēlot. Pilsētās aizvien vairāk parādās novērošanas kameras, un ar to, ka šīs kameras ir redzamas, pietiek, lai noticētu, ka tevi šajā brīdī kāds novēro. Novērošanas kameras ir veikalos, laukumos, autostāvvietās un citur. Tāpēc jāuzvedas pieklājīgi, jāsmaida un jāpamāj ar roku. Ja arī redzeslokā nav manāma piemontēta novērošanas kamera, tomēr ir cita iespēja, ka tuvumā būs kāds ar mobilajā tālrunī iebūvētu foto vai videokameru.
Policijas fotoradari ir vēl viens solis sabiedrības uzraudzīšanas virzienā. Tā galvenā disciplinējošā funkcija ir nevis fiksēt pārkāpumu, bet gan pārliecināt, ka pārkāpums var tikt fiksēts. Tas ir gluži tāpat kā ar vispārējo kārtības uzturēšanas principu: likuma efektivitāti nosaka nevis soda bargums, bet gan soda nenovēršamība. Cilvēks nepārkāps noteikumus, ja zinās, ka izredzes izsprukt no soda ir niecīgas.
Šajā brīdī der paraudzīties uz taktiku, kādu ceļu policija radaru izmēģināšanas posmā ir izvēlējusies. Pašlaik šī taktika vairāk ir naudas iekasēšana un budžeta pildīšana, nevis šoferu disciplinēšana un satiksmes drošības uzlabošana. Paldies policijai, ka tā negrasās piekasīties pie sīkumiem, un pārkāpumu reģistrācija sākas, ātrumu pārsniedzot par 15 kilometriem stundā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometriem stundā apdzīvotās vietās, tomēr arī tādā gadījumā radari mazāk ir uzraudzīšanas, vairāk automātiskas sodīšanas līdzeklis.
Braukšanas kultūra Latvijā ir tāda, kāda tā ir, un nav tā, ka ar to neko nevajadzētu un nevarētu darīt. Eksperiments ar radariem parādīs, vai braukšanas kultūru var uzlabot ar naudas sodu palīdzību. Nešaubos, ka kultūru var uzlabot ar izglītošanu un sapratni. Un to veicinās arī solītie brīdinājumi autovadītājiem par to, ka tuvumā uzstādīts radars. Varētu jau vaicāt: kāds labums no radara, ja autobraucēji zina, ka tas noteiktā ceļa posmā ir uzstādīts? No finansiālā viedokļa, bez šaubām, daļa labuma paslīd garām, un šie aparātiņi tādēļ atmaksāsies krietni ilgākā laikā. Bet te vietā norādīt, ka likuma sargu primārā funkcija nav pildīt savu un valsts kasi, bet gan nodrošināt kārtību. Un, ja autovadītājs zinās, ka radars noteiktā posmā ir uzstādīts, tas brauks uzmanīgāk. Tomēr tādā gadījumā, lai pamatotu, kāpēc radars atrodas tieši šeit, nepietiks ar pamatojumu, ka te visi ātri brauc. Ātri brauc arī citur, un visus posmus pagaidām izkontrolēt nevar — tāpēc jākontrolē bīstamākie.
Pirmām kārtām uzmanība pievēršama vietām, kur patiešām ir svarīgi, lai ātrums tiktu ievērots — nepārredzamiem pagriezieniem, ielām pie skolām, bērnudārziem un tamlīdzīgām vietām. Uzstādām zīmi un ar radaru sekojam, lai noteikumi tiek ieviesti. Tos, kas ātrumu pārsniedz, protams, var tvarstīt uz visiem ceļiem un ikvienā negaidītā vietā, tomēr tādā gadījumā ir jāatbild uz jautājumu, kas ir svarīgāk — mazliet disciplinēt un iebaidīt visur, vai arī kārtīgi disciplinēt konkrētās vietās, kur tas ir vairāk nekā soda naudas jautājums. Būsim reālisti — nebūs tā, ka radarus vairums autobraucēju cienīs tikpat ļoti kā sarkano luksofora gaismu.
Ceļu satiksmes noteikumi nav domāti, lai tos pārkāptu, līdz ar to visai nenopietni izklausās to cilvēku komentāri, kas iedomājas, ka var pārskatīt ātruma ierobežojumus un paši uz savu galvu noteikt, ar kādu ātrumu kurā vietā drīkst braukt un par cik atļauto pārsniegt. Tomēr, cīnoties pret noteikumu pārkāpējiem, nepieciešams izvirzīt prioritātes — kas ir tas, kas visvairāk apdraud satiksmes drošību: 110 kilometri stundā uz Jūrmalas šosejas gaišā dienas laikā vai bezkaunīga un bezatbildīga braukšana bīstamās vietās. Policijai nekad nebūs tik daudz resursu, lai nodrošinātu kārtību ikkatrā vietā, tomēr tā var nodrošināt kārtību tur, kur pārkāpēji riskē ar ko vairāk nekā pārdesmit latu sodu.
Komentāri