Divu nedēļu laikā, kopš pasaules sabiedrība uzzina par notiekošo Gruzijā, “Druva” vēlējās sarunāties ar kādu gruzīnu, lai uzklausītu mūspusē dzīvojoša un strādājoša cilvēka situācijas un konflikta vērtējumu.
Uzzinājām, ka slēpošanas un atpūtas parka “Ozolkalns” līdzīpašnieks ir 32 gadus vecais gruzīns Goča Tutberidze, kurš dzimis un bērnību pavadījis Kutaisi. Pašlaik salīdzinoši drošajā Gruzijas rietumu daļā dzīvo daļa viņa dzimtas – vecmāmiņa ar vectētiņu, tantes un onkuļi, arī vecākais brālis ar ģimeni. Uzņēmējs stāsta, ka bieži dodas uz savu dzimteni, tāpēc Gruzijā notiekošo skata nevis no malas, bet iekšienes. Goča Tutberidze neslēpj, ka ļoti pārdzīvo par Gruzijas cilvēkiem un valsts attīstības iespējām, bet, izjautāts par konflikta iemesliem, ir strikts un
lūdz Latviju, kuru viņš uzskata par savu otro dzimteni, un tās iedzīvotājus saprast viņa kā Gruzijai lojāla cilvēka domas un mudina neklausīties demagoģijā, kas tiek pausta Krievijas masu medijos, kur tauta tiek pataisīta par pašu nežēlīgāko pasaulē, kas nogalina sievietes un bērnus, iznīcina savu zemi. “Gruzijas attīstība, straujš valsts uzplaukums sākās pēc tā sauktās Rožu revolūcijas, kad pie varas nāca Mihails Saakašvili. Līdz tam valsts mīņājās uz vietas, pat slīdēja atpakaļ, bet Saakašvili ir zināms kā vadītājs ar rietumniecisku, amerikānisku domāšanu, tāpēc sekoja attīstība. Gruziju sāka dēvēt par energoresursu tranzītvalsti, jo cauri teritorijai no Kaspijas jūras, Azerbaidžānas līdz Melnajai jūrai plūda gāze un nafta, izmantojot pazemes sistēmas un dzelzceļu. Gruzijas vārds izskanēja makroekonomikā, un mēs kļuvām interesanti Eiropai, pat Amerikai. Šīm valstīm bija svarīgi, lai Gruzijā būtu stabila ekonomika, politiskā situācija, sekmētos sadarbība, tāpēc salīdzinoši daudz līdzekļu tika piesaistīts kopējai valsts attīstībai. Valsts ekonomika strauji attīstījās, un reizē sakārtojās sociālā, izglītības sfēra. Valstī pamazām tika izskausta korupcija, tika atvirzītas kriminālo grupējumu intereses. Pēdējos gados tika sakārtota infrastruktūra, būvēja maģistrālos satiksmes, dzelzceļa tīklus uz Turciju, Krieviju. Gruzija kļuva nozīmīga Eiropai, visā Ziemeļkaukāzā un Vidusāzijā. Nodrošināja energoresursu tranzītu. Taču šāda augšupeja nepatika Krievijai, un Gruzija nonāca krustcelēs. Valsts uzņemtais kurss bija neizdevīgs Krievijai. Es uzsveru – Krievijas valdībai, nevis tautai.
Viennozīmīgi varu teikt, ka Krievijai, iebrūkot Gruzijā, interesēja šo valsti novājināt, sagraut tās ekonomiku un valstiskumu, bet it kā savu pilsoņu aizstāvēšana bija tikai iegansts, nosauktais iemesls. Es domāju, ka konflikta laikā par osetīnu tautas likteni armijnieki un Krievijas valdība domāja vismazāk, jo jau pēc šīm 16 konflikta dienām tieši mazskaitlīgā osetīnu tauta ir visvairāk cietusi. No kā osetīni bija jāaizstāv? Vai Krievija to var pateikt? Vai tautai kāds prasīja? Un kāpēc ticēt, ka Krievija gribēja aizstāvēt savus pilsoņus, ja bombardēja valsti plašā teritorijā. Kāpēc joprojām ir okupēta trešdaļa valsts teritorijas?
Man Gruzijā ir draugi, viņi zina stāstīt, ka pilnībā ir sabombardēta, faktiski iznīcināta Poti tirdzniecības osta pie Melnās jūras. Ar degmaisījumu pildītas bumbas tiek izšautas mežos pie Boržomi, tā izpostot iekārtotu kūrortu. Man stāstīja, ka Turcijas helikopters devies palīgā dzēst degošo teritoriju, bet tas liegts. Krievijas ārlietu vadība taču teica, ka Gruzijā jāmaina valsts vadītājs, ka ar Saakašvili nerunās. Vai tā nav iejaukšanās neatkarīgas valsts lietās? Krievijas armija joprojām kontrolē daļu valsts un mērķtiecīgi iznīcina tās infrastruktūru un ekonomiku. Ap 160 tūkstošiem iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās, pārsvarā uz Tbilisi. Ja Krievijas armija vēl ilgi saimniekos valstī, tad Gruzija apstāsies savā attīstībā. Viss iegūtais būs zaudēts.
Ko Latvija un citas pasaules valstis var palīdzēt? Politiskais atbalsts un cilvēciskā sapratne ir vislielākā. Latvijai pienākas liela pateicība no Gruzijas, ka tā pauda tiešu nosodījumu Krievijas rīcībai, paldies cilvēkiem, kas nāca un piedalījās atbalsta akcijā pie Gruzijas vēstniecības Rīgā, paldies cilvēkiem, kuri ikdienā domā par Gruzijā notiekošo un cer, ka mums izdosies saglabāt savas valstiskās vērtības, un paldies pat Latvijas nacionālajai aviokompānijai, kas atcēla tikai pāris reisus uz Tbilisi un nepacēla lidojuma biļetes cenu, kā to izdarīja citas starptautiskas aviokompānijas, zinot Gruzijas situāciju.
Komentāri