Mūsu senči augustu dēvēja par rudzu mēnesi, tagad augusts mūsu vēsturē ieies kā referendumu mēnesis. Šomēnes vēlētāji divas reizes tika aicināti izdarīt savu izvēlei, tiesa, abas reizes kvoruma nebija. Šķiet, sava loma tajā arī tiem, kuri noteica referendumu datumus. Protams, pēc kautiņa kulakus nevicina, bet modelēt jau varam. Pieņemsim, ka abus referendumus sarīkotu vienlaicīgi. Pirmkārt, tiktu ietaupīti līdzekļi, kuru, ja var ticēt valdībai, jau tā trūkst. Otrkārt, iznākums varbūt būtu pavisam citāds. Ja vēlētāji savu izvēli izdarītu 2.augustā, iespējams, būtu pieticis balsu pensiju referendumam. Ja balsošana būtu nolikta uz 23.augustu, iespējams, kvorums būtu savākts abiem balsojumiem. Jo šī diena nebija tik vasarīgi jauka kā 2.augusts. Bet laika ratu atpakaļ nepagriezt, tāpēc atliek raudzīties, kāda būs referendumu raža. Tai jābūt, jo tauta bija pietiekami aktīva, valdošā koalīcija to nevar atstāt neievērotu. Pretējā gadījumā tauta to tā neatstās un sekas ir neparedzamas. Var jau mānīt, bet visam ir savs mērs. It kā jau pirmās bezdelīgas jūtamas, pensiju indeksācija tiek solīta, atzīta arī nepieciešamība tautai lemt par Saeimas atlaišanu. Tagad galvenais turpināt uzturēt interesi, lai valdošā koalīcija šīs ieceres nenoglabā tālos apcirkņos. Jo politiķiem atmiņa ir samērā īsa, solījumi aizmirstas varen ātri. It īpaši tautai un vēlētājiem dotie.
Šobrīd tiek plaši pārrunāts, kāpēc bija tik maza aktivitāte pēdējā referendumā. Versijas ir dažādas, bet, manuprāt, daudz noteica pretrunīgā informācija un arī pašas pensionāru federācijas neviennozīmīgā nostāja. Nekur tā arī nebija skaidri pateiks, kas un cik iegūs. Bija vai nu sarežģīti skaitliski izklāsti, vai politiski demagoģiskas runas, pārmetot pretējai pusei, ka tā nesaka patiesību. Un vēlētāji tā arī nesaprata, kas notiks ar sociālo budžetu, jo referenduma pretinieki teica, ka tas bankrotēs, savukārt, otra puse apgalvoja, ka naudas tajā atliku likām un valdošie tikai negrib atklāt patiesību.
Referenduma dienā, Aigars Štokenbergs, komentēdams zemo aktivitāti, norādīja, ka tauta tikusi iebiedēta. Manuprāt, par biedēšanu varēja runāt pirmajā referendumā, kad dažs labs valdošo partiju biedrs gan atklātā tekstā baidīja ar kreisajiem un valsts sabrukumu. Šoreiz drīzāk trūka informācijas un, kas nav mazsvarīgi, vienotības. Interesanti, ka referenduma priekšvakarā balsotāji saņēma Latvijas pensionāru federācijas izdevumu, kurā izskanēja aicinājums tomēr nepiedalīties referendumā. Jācer, ka tiks noskaidrots, par kādu naudu tas tika izdots un izplatīts, jo maz ticams, ka “Latvijas Pasts” pēkšņi kļuvis par labdarības iestādi. Vai tikai te nav jāvelk kādas politiskās piederības paralēles? Lūk, arī šajā jautājumā daudz nezināmo. Ja reiz pati pensionāru federācija, kas pēc būtības taču pārstāv pensionāru viedokli, saka, ka nav jāiet, dažs labs pensionārs nolemj arī neiet.
Neskaidrību bija daudz. Piedāvātajā redakcijā bija iekļauts termiņš – 2009.gada 31.decembris. Ne viens vien jautāja – kāpēc tikai līdz nākamā gada beigām? Kas pēc tam? Viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs vai arī rīkos nākamo referendumu par jauniem koeficientiem? Cilvēkiem arī netapa skaidrs, vai tas, kurš kaut kā nobumbulējis līdz pensijai, saņems tikpat, cik tas, kurš apzinīgi nostrādājis 30 – 40 gadus. Tā teikt, vēlētājiem tika piedāvāts uzdevums ar daudziem nezināmajiem, ar kuru galā tā arī neizdevās tikt.
Ar šo referendumu sevi pieteica sabiedrība “Citai politikai”, taču, šķiet, ka viņi nebūs trāpījuši īstajā mērķī. Jo neizdevies referendums var atsaukties uz nākamajām vēlēšanām, kuri viņi, iespējams, gatavojās startēt jau kā partija. Sākt ar neveiksmīgu projektu nav tas labākais, jo būs grūti pārliecināt vēlētājus, ka nākamā iecere būs veiksmīga, lai arī tā būs “cita politika”. Varbūt, ka referendumā par pensijām vispār nevajadzēja jaukt politiku, jo tas tomēr bija ekonomikas jautājums?
Iespējams, daļēja nolemtība jau bija pēc referenduma par Satversmes grozījumiem. Ja jau šajā izteikti politiskajā balsojumā neizdevās savākt kvorumu, dažs jau priekšlaikus atmeta ar roku.
Bet, lai vai kā, referendumi tomēr pierādīja, ka tauta nav iemigusi. Īpaši jāakcentē pirmajā referendumā atnākušo balsotāju skaits. Tas ir spēks, kuru nedrīkst atstāt neievērotu. Pretējā gadījumā nākamajās vēlēšanās varbūt būs par maz ar putukrējumu, pozitīvismu, raķetēm un smaidošu cilvēku solījumiem.
Komentāri