Vecākiem, gatavojot skolai savas atvases, ir nepieciešami prāvi līdzekļi, un tiem nebūtu jānāk no vecāku kabatas. Tomēr bija nepieciešams tiesībsarga Romāna Apsīša paziņojums par to, ka šāda situācija liedz cilvēkiem tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, lai par to kāds sāktu runāt.
Pagājušajā nedēļā tiesībsarga birojs paziņoja, ka mācību grāmatu iegāde par vecāku līdzekļiem ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 112. pantu, kas paredz Latvijas iedzīvotājiem vidējo izglītību. R. Apsītis norāda, ka bezmaksas grāmatas ir neatņemama bezmaksas izglītības sastāvdaļa.
Pašlaik ir tā, ka vecākiem regulāri jāpērk bērniem mācību līdzekļi, turklāt nav nekādas garantijas, ka iegādātais iespieddarbs būs derīgs arī jaunākajiem bērniem, kad tie ies vecāko brāļu vai māsu pēdās. Grāmatu un citu mācību līdzekļu ražotāji ir priecīgi — kā tuvojas jauns mācību gads, atkal ļaudis stāv garās rindās un pērk to, ko skola likusi pirkt. Savukārt tie, kam par to visu jāmaksā, nav ne tuvu tik priecīgi. Turklāt runa ir nevis par to, kā bērnam nopirkt tikpat krāsainas un pievilcīgas burtnīcas kā klasesbiedriem, bet par to mācību līdzekļu iegādi, bez kā nekādi nav iespējams iztikt.
Naudas šķiešanu daļēji veicina tas, kā skolās tiek realizētas izglītības sistēmas normas. Pašlaik ir tā, ka Izglītības un zinātnes ministrija izskata mācību grāmatas un sniedz savu atzinumu par to, vai tās ir izmantojamas skolēnu apmācībai. Viena un tā paša priekšmeta mācību grāmatas var būt neskaitāmas — galvenais, lai konkrētais mācību līdzeklis būtu apstiprināts Izglītības un zinātnes ministrijā. Tas, kuri izdevumi tiks lietoti nodarbībās, ir atkarīgs no skolām — tās pašas sastāda izmantojamo grāmatu sarakstus. Saraksts var regulāri mainīties, tā pārskatīšana nozīmē, ka grāmatas, ko lietojis viens bērns, var nederēt citam, kas pēc laika sasniedz to pašu vecumu.
Matemātika, vēsture, literatūra un daudzas citas zinības dažu gadu laikā būtiski nemainās, ja grāmata ir atzīta par derīgu mācīšanai, nebūtu nepieciešamības mētāties ar naudu un meklēt kādu citu. Daudz ko nosaka tas, kā mācību grāmata ir sastādīta — cik saprotama bērniem tā ir, cik pievilcīga un interesanta. To nevar novērtēt par zemu, grāmatas kvalitāte var krietni atvieglot zināšanu uztveri bērniem. Un, ja ir pieejamas labākas grāmatas, skolai nebūtu iemesla tās neizmantot. Kopumā tas veido dilemmu: vai nu sastādīt mācību grāmatu sarakstus un taupības nolūkā tos nemainīt gadiem, vai arī sekot līdzi jaunākajam piedāvājumam un likt, lai vecāki maksā, maksā, maksā. Tomēr tas, ka saraksti mainās bieži un ka skolas bibliotēkā ne vienmēr ir pieejamas mācību grāmatas, ko varētu lietot gadiem, norāda uz racionalitātes problēmām mācību līdzekļu izvēlē.
Ministru kabineta noteikumi paredz, ka mācību grāmatu un periodisko izdevumu iegādei valsts atvēl vismaz septiņus latus vienam skolēnam. Tomēr šos noteikumus valsts pildīt nevar, un pašlaik šī summa ir vien 4,12 lati, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”. Kārtējo reizi diskusijas par jomām, kurās būtu nepieciešams valsts papildus atbalsts, slēdz atziņa, ka budžets nav bezizmēra un ka tajā naudas vienkārši nav. Ja kāds Satversmes tiesā apstrīdētu šo neesošo septiņu latu normu, varbūt nauda atrastos, bet varbūt vienkārši tiktu atņemts kādam citam. Vismaz izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe nesola, kad situācija varētu mainīties.
Pirms pāris nedēļām bija referendums par izmaiņām Pensiju likumā, un tādā veidā atsevišķi politiķi vēlējās panākt, ka pensionāriem ar likumu tiek piešķirtas lielākas pensijas, neskatoties uz to, vai šādi līdzekļi budžetā ir vai nav. Skolēnu gadījumā redzam, ka likumdošana kādus naudas līdzekļus paredz, taču, ja kasē šim nolūkam naudas vienkārši nav, tad nekādi jauni likumi skolēnu vecākiem nepalīdzēs. Vēl jau var gaidīt, lai bērnu skolas somu piepildīšanā iesaistītos ne tikai valsts, bet arī pašvaldība. Taču — uz ko tādu var cerēt, taču ne pieprasīt, jo daudzu pašvaldību budžets ir krietni šaurāks nekā Izglītības un zinātnes ministrijas pustukšie naudas kambari.
„TNS Latvija” veiktais pētījums liecina, ka ģimene ar vienu bērnu tā sagatavošanai skolai tērē vidēji 120 latus. Šajā cenā ietilpst ne tikai grāmatas, bet arī apģērbs un citas skolēnam nepieciešamas lietas. Tas atgādina, ka arī tiesībsargam vajadzētu runāt ne tikai par bezmaksas grāmatām, bet arī par daudz ko citu, kas skolēniem nepieciešams, lai varētu veiksmīgi piedalīties mācībās. Cibiņa un Buņģa mantojums ir jādeldē, lai gan pilnībā to izskaust, protams, nav iespējams.
Komentāri