Slepkavība Ceraukstē, tēvam nogalinot savu 11 gadus veco meitu, ir iemesls pārdomāt, vai Latvijā nebūtu jāatjauno nāvessods — tā pagājušajā nedēļā izteicās tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš. Latvija no nāvessoda ir atteikusies jau daudzus gadus, tomēr šādi viedokļi, kas laiku pa laikam izskan, kārtējo reizi kacina sabiedrību ar neražīgiem priekšlikumiem.
„Šādi gadījumi kopumā rosina domāt par nāvessoda atjaunošanu,” intervijā Latvijas televīzijai sacīja G. Bērziņš, pie viena piebilstot, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija ir uzņēmusies saistības neatjaunot nāvessodu. Var teikt, ka ministrs atļāvās publiski pasapņot, kā būtu, ja būtu, taču lietderīgāk ir nevis sapņot, bet rīkoties, lai mazinātu noziedzību un palielinātu drošību sabiedrībā.
1999. gadā ratificēja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu. Tajā noteikts, ka valsts likumi nāvessodu var paredzēt tikai par noziegumiem, kas pastrādāti kara laikā vai kara draudu apstākļos. Pašlaik Latvijas Krimināllikums noteic, ka nāvessodu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos un tikai tad, ja noziegums izdarīts kara laikā. Latvija, vēloties pievienoties Eiropas kopienai, ir atteikusies arī no nāvessoda. Tā bija viena no prasībām Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību. Turklāt jānorāda, ka tā bija uzskatāma nevis par vienu no kārtējām Eiropas kaprīzēm, bet gan par kaut ko vairāk — par vienotu vērtību apliecinājumu. Šī izpratne par vērtībām paredz, ka valstis nenogalina cilvēkus, lai kādi tie nebūtu.
Ir daudz cilvēku, kas noliegs, ka nelabojama slepkavas dzīvības sargāšana ir uzskatāma par vērtību. Tomēr eiropeiskā izpratne par cilvēka tiesībām liedz šķirot cilvēkus tajos, kam dzīvība pienākas, un tajos, kam ne. Slepkava, kas pastrādājis noziegumu, nevar sniegt paraugu, kā rīkoties pārējai sabiedrībai, viņš ir jāsoda, nevis viņam jāatriebjas. Un tā ir būtiska atšķirība.
Nāvessods nav racionāls, bet gan emocionāls sods. Tās ir atskaņas no laikiem, kad notiesātos meta lauvām saplosīšanai un lika vai ļāva, lai pārējie skatās. Par biedinājumu – tas saucas. Cita lieta, ka šis biedinājums nedarbojas, jo cilvēks, kas pastrādā noziegumu, nedomā par sekām. Diez vai noziedznieks, zinot, ka viņam par kādu noziegumu draud tikai mūža ieslodzījums, rīkosies citādi, nekā zinot, ka viņu par to var nošaut. Noziegumus izdara cilvēki, kuriem ir vai nu vienalga, kādas būs sekas, vai arī kuri ir pārliecināti, ka viņus nenoķers un nenotiesās.
Viens no biežākajiem argumentiem, ko pauž nāvessoda atbalstītāji — vai upuriem ir jāuztur noziedznieki. Tomēr princips „labie uztur sliktos” ir mūsdienu sabiedrības pamatā. Mēs ar saviem nodokļiem uzturam cietumus un citas tamlīdzīgas iestādes, kuros sēž ne tikai uz mūžu notiesāti noziedznieki, bet arī tādi, kas pēc īsāka vai ilgāka laika iznāks atkal brīvībā. Mēs uzturam slepkavas, izvarotājus, zagļus, laupītājus un blēžus. Tad ko — viņus arī neuzturēsim? Nocirst tādiem roku un lai staigā?! Lielais paradokss ir tāds, ka nāvessoda piekritējiem nebūtu žēl naudas, kas nepieciešama ļaundara nogalināšanai, taču ir žēl, ja viņš paliek dzīvs, bet izolācijā. Tomēr nevienam nekļūs labāk no tā, ka ir miris vēl viens cilvēks. Neviena dzīve no tā neuzlabosies, valsts budžeta robus nesalāpīsim, lielākas pensijas nedabūsim, mazākus nodokļus arī nesagaidīsim.
G. Bērziņam masu saziņas līdzekļos nekavējoties piebalsoja arī „Jaunā laika” deputāte Linda Mūrniece, kas jau gadiem ir aizstāvējusi ideju par to, ka Latvijā nāvessods ir atjaunojams. Pēc vārdiem, ko viņa adresējusi Tieslietu ministrijai, gan var secināt, ka doma par nāvessoda atjaunošanu ir tikai nenozīmīgs ministra izteikums, kam pamatā nav nekāda nopietna ministrijas rīcība likumdošanas jomā. L. Mūrniece norāda, ka Tieslietu ministrijas ierēdņi Saeimas Juridiskajā komisijā dara visu iespējamo, lai komisija nevarētu virzīt tālāk Krimināllikuma grozījumu, ka bērnu izvarotājiem un slepkavām nepienākas pirmstermiņa atbrīvošana. Tāpat ministrijas ierēdņi esot iebilduši pret priekšlikumu izveidot pedofilu reģistru.
Ko reāli var darīt, lai uzlabotu sabiedrības drošību? Liegtas tiesības uz atbrīvošanu pirms termiņa, potenciāli bīstamo cilvēku uzraudzība — tie ir daži no jautājumiem, pie kā politiķi var strādāt, ja vien vēlas. Bet acīmredzot tie nevēlas. Tā vietā pie izdevības var pamētāties ar skaļiem izteikumiem, zinot, ka tie izraisīs rezonansi un ministrs tiks pamanīts. Ja tas bija G. Bērziņa mērķis, tad tas ir panākts. Savukārt, ja viņam rūp, lai mazinātos noziedzība un lai sabiedrība būtu pasargāta no sliktiem cilvēkiem, ir nepieciešams rīkoties, nevis pļāpāt.
Komentāri