Pie mums Latvijā dažkārt ir tā — ja apzināmies problēmu, kurai nemākam atrast risinājumu, jāpanāk, lai vismaz kāds no tās gūtu labumu, un tad nebūs arī nekādas nepieciešamības problēmu risināt. Šo tīšuprāt pārspīlēto atziņu var attiecināt uz ceļu satiksmes drošību.
Pagājušajā nedēļā satiksmes ministrs Ainārs Šlesers pēkšņi bija secinājis, ka Latvijā ir bēdīga statistika ceļu satiksmes drošības ziņā, un pavēstīja, ka par braukšanu reibumā maksimālais sods ir jāpalielina desmitkārt — līdz piectūkstoš latiem. Par argumentu ministrs minēja to, ka līdzšinējie sodi acīmredzot gana nebiedējot autovadītājus.
Ceļu satiksmes statistika, ir īpaši, ja to pasniedz bez konteksta ar citiem nāves vai sakropļojumu iemesliem, izskatās visai skarba. Šogad Latvijā aizturēti 6643 šoferi alkohola reibumā. No tiem 872 bija izraisījuši ceļu satiksmes negadījumus, savukārt 218 cilvēki dzērumā gājuši bojā. Skaitļi ir bēdīgi un, bez šaubām, kaut kas būtu jādara, lai pie prāta vestu tos, kas nesaprot, ka dzeršana un braukšana nav savienojamas nodarbes. Tomēr šajā stāstā zīmīgs ir politiķa domu gājiens. Proti, pirmais, pie kā ķeramies, ir tieši sodi. Jo, kā jau A. Šlesers teica — ja jau likumus pārkāpj, tas nozīmē, ka no soda nebaidās.
Darboties šajā virzienā ir ērti. Pirmkārt, rodas iespaids, ka politiķi kaut ko dara, strādā pie likumu nepilnībām, rūpējas par satiksmes drošību un glābj dzīvības. Otrkārt, nebūs pārlieku grūti panākt, ka izmaiņas likumos tiek veiktas un iesaistītās puses, tostarp valsts kase, varēs cerēt uz lielāku naudas summu, kas izdabūta no džerājšoferu kabatām. Un, ja šāda sistēma darbojas, atbilde uz jautājumu: „Nu, vai šoferi beidzot baidās?” vairs nav aktuāla.
Taču sākumā tomēr būtu jānoskaidro, no kā īsti šoferi baidās. Es minēšu — tie baidās no iespējas, ka policisti viņus apstādinās un pārbaudīs. Ja tas notiek, tad īsti nav no svara, vai liek maksāt piecus simtus vai piecus tūkstošus. Tie galu galā nav desmit vai divdesmit lati, ko smejoties var pieskaitīt bāra rēķinam. Un nav Latvijā vidējās algas rēķināmas tūkstošos.
Tas, ka tik daudzi cilvēki izvēlas sēsties pie stūres reibumā, varētu būt saistīts ar to, ka viņi tic veiksmei vai arī cer, ka nepatikšanu gadījumā varēs atpirkties. Domāju, ka vēl ir daudz dažādu iemeslu, kas šoferu skatījumā iespēju nokļūt policijas iecirknī un vismaz uz laiku zaudēt autovadītāja apliecību neliek uzskatīt par reālu. Soda lielums ir tikai viens no elementiem, kas nosaka autovadītāja izvēli, bet daudz efektīvāk darbojas apziņa, ka no soda izbēgt neizdosies.
Kā šoferos iesēt apziņu par soda neizbēgamību? Labākais variants ir policistiem doties ielās, ceļos un darīt savu darbu. Ja mums trūkst policistu, ja policijā mazo algu vai citu iemeslu dēļ ļaudis nevēlas strādāt, iespējams, tieši ar šo problēmu risināšanu vajadzētu sākt. Vai varbūt ar radariem ķerto un alkometriem pārbaudīto šoferu maksātās soda naudas pa taisno tiks ieguldītas ceļu policijas attīstībā, tādējādi ļaujot iegādāties jaunas automašīnas un ekipējumu, palielināt algas un remontēt telpas? Nav dzirdēts, ka par policijas galveno uzdevumu būtu pasludināta peļņas gūšana. Bet ko lai zina — taupības laikos, kad jau kuro gadu mums tiek stāstīts, ka jāsavelk jostas, var sagaidīt ne tādus vien brīnumus.
Bet, ja nopietni, tad šie A. Šlesera izteikumi ir ievietojami tanī pašā kategorijā, kurā radaru licēju lepnie paziņojumi, ka pirmajā to darbības nedēļā fiksēti 700 pārkāpēji (tas nozīmē — būs daudz, daudz naudas). Šī pieeja paredz problēmas risināt veikalnieciski, tā vietā, lai ķertos klāt policijas problēmām, šie ļaudis izvēlas slaukt naudu no tiem, no kā to visvieglāk var izdarīt. Piemērojot lielākus sodus un uzlabojot ķeršanas tehnikas, policijas statistika uzlabosies vismaz finansiāli, taču, vai situācija uzlabosies arī citādi — grūti teikt. Ja uzdevums ir strādāt tā, lai ir viegli ķert un viegli sodīt, tad šis virziens ir daudzsološs. Ja vēlamies, lai sods aizsniedzas arī līdz tiem, kas domā, ka tas viņus neskars, jāķeras klāt no cita gala.
Šī gada pirmajā pusē Latvijā 286 cilvēki izdarījuši pašnāvību. Šo cilvēku ir vairāk nekā to, kas satiksmes negadījumos bojā gājuši alkohola lietošanas dēļ. Pašnāvību skaita ziņā Latvija starp pasaules valstīm ir pirmajā desmitniekā. Pašnāvību īpatsvars liecina par garīgās veselības un sociālā klimata jomu sabiedrībā, un augsts sev dzīvību atņēmušo cilvēku skaits ir izpausme kādām plašākām problēmām un krīzēm sabiedrībā. Tomēr par to politiķus runājam dzird reti. Nu ja, pašnāvniekiem jau sodu piespriest nevar un uz viņu rēķina naudu nopelnīt arī ne.
Komentāri