Katru gadu 26. septembrī atzīmē Eiropas Valodu dienu, kad aktualizē valodu jautājumus Eiropā. Šī pasākuma mērķis ir apliecināt valodu prasmes nozīmi, veicināt to mācīšanos, informēt sabiedrību par Eiropas valodām, parādīt to dažādību un daudzveidību, kā arī iedrošināt cilvēkus mācīties valodas visa mūža garumā. Arī Latvijā gadu no gada Eiropas valodu dienas aktivitātes paplašinās, jo latviešu valoda taču ir viena no Eiropas Savienības valodām.
Kā vēsta portāls “valoda.lv”, runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā, sasniedz ap 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā, pārējie izkaisīti daudzās pasaules valstīs. Turklāt latviešu valodu par otro izmanto vismaz pusmiljons citu tautību Latvijas iedzīvotāju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu cilvēku kaimiņvalstīs, īpaši Lietuvā.
Pasaules iedzīvotāji runā vairāk nekā 6700 dažādās valodās. Aptuveni piecpadsmit no tām runā puse cilvēces, otra puse runā visās pārējās. Tikai aptuveni 200 valodu, arī latviešu valodas, runātāju skaits pārsniedz miljonu. Tātad no pasaules valodu tūkstošiem mūsu ir to izredzēto starpā, kas reāli spētu saglabāties tālā nākotnē. Latviešu valodas nākotni noteiks gan cilvēces spēja aizsargāt valodu daudzveidību globalizācijas apstākļos, gan pašu latviešu aktīva rīcība.
Par mūsu valodas vietu un nākotnes izredzēm “Druva” jautāja Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātes doktorantam Sandim Laimem. Viņš atzina, ka valsts likumdošana šajā jomā ir sakārtota, lai nostiprinātu mūsu valodas vietu un lomu. Likumiskā bāze vajadzīga, lai būtu tiesisks pamats valodas sargāšanā un saglabāšanā, bet tikai pašu rokās, vai mēs to spēsim, cik lielu spēku dosim likumam, cik aktīvi centīsimies valodu saglabāt sadzīvē.
“Kā zināms, ja satiekas pieci latvieši un viens krieviski runājošais, visi uzreiz runā krieviski. Lai arī apzināmies, ka sveštautieši, kuri ilgus gadus dzīvojuši Latvijā, latviešu valodu saprot un var to lietot, vienalga gribam pielāgoties viņiem. Droši vien tā ir latviešu mentalitāte. Bet te ir arī kāda negatīvā tendence, proti, tā mēs pierādām, ka savu valodu nevērtējam pārāk augstu. Bet latvieši allaž centušies pielāgoties jaunajam, svešajam.
Bet kopumā situācija tomēr vērtējama pozitīvi. Redzam, ka pasākumi, kas saistīti ar Eiropas valodu dienu, izraisa interesi, tie ir apmeklēti. Cilvēku interese ir, arī jaunieši ir aktīvi. Iepriecina arī, ka studēt gribētāju skaits filoloģijas fakultātē neiet mazumā, drīzāk vērojama pretējā tendence. Tāpēc gribu teikt, ka jaunās paaudzes interese par savu valodu tikai aug.
Esmu latviešu valodu un tās izdzīvošanas spējas daudz pētījis Sibīrijā. Galvenais secinājums ir vienkāršs, ja valoda tiek lietota ikdienā ģimenē, tā ir dzīvotspējīga. Patiesībā jau Sibīrijā latviešu valodas lietojumam nav nekāda ekonomiskā pamatojuma, bez tās varētu iztikt itin viegli, bet tā tur skan. Jo tā ir ģimenes tradīcija, kas tiek nodota bērniem un mazbērniem. Ciems, kurā bijām šogad, ir viens no vecākajiem latviešu ciemiem Sibīrijā, tur latviešu valoda saglabāta jau septītajā vai pat astotajā paaudzē. Var redzēt, kā šī valoda iznesta cauri paaudzēm, kā tā glabāta. Katrā ciemā ir sava latviešu valoda, sava izloksne, dialekts. Valodas tradīcijas tur bija tik spēcīgas, ka pirms vienas paaudzes vecākie cilvēki krieviski tikpat kā neprata, viņi iztika ar dzimto valodu.
Šajā ciemā puse bija latvieši, puse igauņi, un var labi redzēt šo pielāgošanos. Latvieši tomēr vairāk pārņēmuši krievisko, bet igauņu vidū joprojām ir cilvēki, kuri krievu valodu nesaprot. Viens, ka igauņiem kā somugru valodu pārstāvjiem krievu valodu ir grūtāk apgūt, bet no otras puses, viņi ir konservatīvāki un vairāk pieturas pie savām tradīcijām, valodas.
Varbūt, sajūtot zināmu apdraudējumu globālajā masu kultūrā, caur Sibīriju gribam dziļāk ielūkoties paši sevī. Varbūt to var nosaukt par patriotismu, lai gan Sibīrijas latvieši to tā nesauc. Vecākā Sibīrijas latviešu paaudze runā latviski, dzied latviski, droši vien arī sapņo latviski. Varbūt tas viņus izceļ krievvalodīgajā sibīriešu saimē. Un varbūt tas ir magnēts, kas mūs gan kā pētniekus, gan kā latviešus uz turieni velk – redzēt, pārliecināties un dzīvot līdzi, dzīvot latviskumā, kas nebārstās ar skaļiem patriotisma saukļiem, bet pēc būtības nes, rada un pārrada vienīgās un pasaulē unikālās latviešu valodas un latviskās kultūras mantojumu,” stāsta S. Laime.
Uz jautājumu, kā viņš vērtē izskanējušo ziņu, ka latviešu valoda izzudīs pēc 50 gadiem, filologs saka: “Tās ir pilnīgās muļķības. Mums varbūt pašiem liekas, ka latviešu valoda ir tāda maza valodiņa lielo saimē, ka tajā runā maz cilvēku. Patiesība ir pavisam cita. Jā, mūsu valoda nav pati lielākā, bet mēs tomēr esam augšgalā. Tāpēc nekāda izzušana nedraud, un kur nu vēl pusgadsimta laikā. Protams, katru mēnesi pasaulē kāda valoda aiziet zudībā, bet latviešu valodu šāds liktenis negaida. Labs piemērs ir Sibīrija, kur valoda saglabāta gadsimtiem. Es nākotnē raugos optimistiski.”
Komentāri