Likuma grozījumi, ko pagājušajā nedēļā pieņēma Saeima, paredz, ka nākamgad otrajam pensiju līmenim novirzāmo iemaksu daļa palielināta netiks. Laikā, kad valstij nav naudas, lai palielinātu pensijas, valdība līdzekļus meklē to cilvēku kontos, kas pašlaik strādā, cerot nopelnīt sev lielāku pensiju nākotnē.
Pašreizējā pensiju sistēma, kas sadalīta trijos līmeņos, noteic, ka ikviens cilvēks, kas šajā sistēmā ir iesaistīts, ar savām iemaksām fondā veic uzkrājumus vecumdienām. Tas nozīmē, ka ikviens, kas strādā un maksā nodokļus, pelna sev pensiju un līdz ar to ir ieinteresēts, ka pēc iespējas lielāka sociālo iemaksu daļa nonāk viņa pensijas fondos. Pašlaik no sociālā nodokļa otrajam pensiju līmenim tiek astoņi procenti. Līdzšinējā Valsts fondēto pensiju likuma redakcija paredzēja, ka nākamgad otrajā līmenī tiks ieskaitīti deviņi procenti, bet 2010. gadā – desmit. Tas izskatījās visnotaļ cerīgi un ļāva prognozēt pensijas kapitāla uzkrājumu. Tomēr valdībai bija nepieciešams atrast liekus 42 miljonus latu, ko izlietot solītajai pensiju indeksācijai, un tie atrasti šeit. Doma acīmredzot ir tāda – lai nākamie pensionāri vairāk maksā par šodienas pensionāriem. To, cik šis valdības solis izmaksās, pašlaik ir pat grūti aprēķināt, jo jāņem vērā ne tikai neesošās iemaksas, no kā aprēķinās pensijas lielumu, bet arī tas, cik daudz naudas šie 42 miljoni, kas iztērēti tagad, nenopelnīs no tā, ko tie varētu nopelnīt, ja būtu ieguldīti pensiju fondos.
Pensiju otrais līmenis ir dzīvošana nākotnei. Savukārt mūsu nodokļu nauda valstij ir nepieciešama jau šodien. Otrais pensiju līmenis sola daudzmaz pieklājīgas vecumdienas tiem, kas labu laiku būs godīgi maksājuši. Tanī pašā laikā valdībai ir jāsola laba dzīve ne tikai tiem, kas pensijā ies pēc desmit, divdesmit un vēl vairāk gadiem, bet arī tiem, kas pensijas saņem tagad. Laikā, kad ar budžeta pildīšanu īsti nevedas, ir jāmeklē, kam naudu atņemt. Un pašreizējais risinājums ir tāds, ka valsts upurē nākotnes solījumus, lai varētu izpildīt pašreizējos.
Šādu pieeju varētu raksturot ar jēdzienu „ugunsdzēšanas politika” – akūto problēmu risināšana tā vietā, lai novērstu, ka vispār kādas nebūšanas sākas. Tiesa, pensiju problēmas novērst ir visai pagrūti, jo tās mūs ir pavadījušas teju kopš neatkarības atgūšanas. Pensiju jautājums joprojām ir sāpīgs, jo skarbā realitāte ir tāda, ka valdība spēj tikai nedaudz uzlabot pensionāru dzīvi, tiem, kas pašlaik jau ir pensijā un tik tikko spēj savilkt galus kopā, nav cerību, ka viņu dzīves laikā situācija būtiski mainīsies. Latvijas pašreizējā pensiju sistēma ir puslīdz godīga tikai pret tiem, kas tajā bijuši jau no sākuma, savukārt tiem cilvēkiem, kas savu darba mūžu pavadījuši padomju laikos, ir ierādīta pabērnu loma. Viņiem šajā sistēmā vienkārši naudas nav, bet mēģinājumi to atrast nozīmē, ka tā tiek paņemta no citiem.
Latvijas demogrāfija sociālā atbalsta sistēmai neko labu nesola. Joprojām Latvijā ik gadus nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst. Situācija nedaudz uzlabojas, bet tas notiek lēnām. Ņemot vērā sabiedrības vecuma struktūru, sanāk, ka pašlaik nedaudz vairāk par miljonu cilvēku, kas veic sociālās iemaksas, uztur vairāk nekā 500 tūkstošus pensionāru. Viņu vidū nav tikai vecuma pensionāri, bet arī tie, kas saņem invaliditātes, izdienas un apgādnieka zaudējuma pensiju. Tas nozīmē, ka mazāk nekā divi strādājošie pašlaik uztur vienu pensionāru. Tas izskaidro, kāpēc pensijas ir tik mazas – jo samērā maz strādājošo uztur diezgan daudz pensionāru, un tas ir pamatīgs slogs. Sabiedrībai novecojoties, situācija kļūst vēl saspringtāka, un tas neizbēgami novedīs pie tā, ka ar laiku tiks paaugstināts pensionēšanās vecums, būs jāieved svešzemju darbaspēks un jāmeklē citi risinājumi.
Tas viss liek pārdomāt pūliņus, ko katrs cilvēks pats ir gatavs ieguldīt savu vecumdienu nodrošināšanā. Laikā, kad valstij nav naudas, lai maksātu tiem, kas atbalstu ir nopelnījuši, ir grūti prognozēt, ka tā pati valsts ļaus strādājošajiem uzkrāt gana daudz naudas, lai dzīve būtu pārtikusi vecumdienās. Pensiju trešais līmenis, kurā dalība ir brīvprātīga, ir viena no atbildēm šajā situācijā. Tas nozīmē – ja vien ir iespēja, mazāk paļauties uz valsti un veikt uzkrājumus pašam. Nav zināms, cik ilgi vēl būs jādzēš pensiju sistēmas ugunsgrēki un vai tad, kad būs nodzēsti pašreizējie, nebūs sākušies jauni. Naudu prasa ne tikai pensionāri, bet arī mediķi, policisti, pedagogi. Un visiem tās nepietiks. Pašlaik mums nav pamata cerībām, ka par vecumdienām kāds var parūpēties labāk nekā mēs paši.
Komentāri