bijušais Zemessardzes Vidzemes brigādes komandieris
Pēc Krievijas – Gruzijas militārā konflikta publiskajā telpā bieži diskutēts, vai mēs varam būt droši, dzīvojot blakus lielajam kaimiņam. Jautājums nav vienkārši atbildams, te jāskatās nedaudz plašāk, analizējot notiekošo arī vēsturiskā kontekstā.
No brīža, kad Krievija atguvās no nesamaņas stāvokļa par PSRS sabrukumu, tai skaitā arī par Baltijas valstu zaudēšanu, nopietnu draudu fons visus šos gadus bijis viļņveidīgs. Atkarīgs no procesiem ārpolitikā, mūsu valsts iekšpolitikā, kā arī pašas Krievijas spējām atkopties un sakārtoties. Redzot tagadējās Krievijas militāro mācību izteikto demonstrāciju, ārpolitiskās un militārās aktivitātes kopā ar tādām valstīm kā Ķīna, Irāna, Venecuēla, mums jābūt īpaši piesardzīgiem un diplomātiski tālredzīgākiem, ja nepieciešams, viltīgākiem nekā līdz šim. Esmu pārliecināts, ka Krievijai ir vairāki plāni, kā maksimāli tuvu sev piesiet Baltijas valstis. Rūgtums par zaudētajām padomju republikām, nu jau valstīm, iezīmējas vai uz katra soļa, ne jau par velti mūs dēvē par “tuvām ārzemēm”. Visu šo laiku Krievija centusies dažādām metodēm un paņēmieniem realizēt savas ekonomiskās un politiskās intereses Latvijā, lai panāktu mūsu valsts visciešāko atkarību no Krievijas. Jāatzīst, viņiem tas gandrīz izdevies, jo mūsu ekonomiskā atkarība no Krievijas jau ir bīstami liela. Kamēr nespējam atteikties no savstarpējiem ķīviņiem, naudas skaitīšanas tautieša maciņā, kamēr, skaudības mākti, esam gatavi viens otru iznīcināt, tikmēr austrumu kaimiņš realizē savas ieceres. Un traģiskākais, ka mums pat tas neinteresē. Neuzskaitīšu Krievijas uzņēmēju nopirktos neskaitāmos Latvijas zemes un nekustamos īpašumus, uzņēmumus, izveidotās lielās firmas, gan legālas, gan nelegālas, lielo finanšu kapitāla īpatsvaru Latvijas ekonomikā un banku sektorā. Tie visi var kļūt potenciāli draudi Latvijas valstiskumam. Vai domājat, ka dažādas savstarpējās ķildas, skandāli, tautas neapmierinātības vēl lielāka kurināšana, tostarp ne tikai krievvalodīgo vidē, bet arī latviešu starpā, nav daļēji režisēts pasākums? Bet jāatzīst, ka liela daļa vainas tomēr ir mūsos pašos. Nemākam savā zemītē būt īsti saimnieki.
Daudzviet Gruzijas notikumu kontekstā diskutē par tiešiem Krievijas draudiem. Sliecos domāt, ka tanki šeit nebrauks. Ne jau tādēļ, ka esam NATO un ka esam militāri spējīgāki nekā Gruzija, neskatoties pat uz tās vērā ņemamo bruņu tehniku, bet ar pilnīgu nespēju izanalizēt iespējamos draudus, modelēt situācijas attīstības variantus un izplānot aizsardzību. Kā citādi var izskaidrot Gruzijas ģenerāļu nespēju nobloķēt vai pat uzspridzināt pamatā vienīgo un galveno ieeju reģionā – Rokas kalnu tuneli. Šī nespēja līdzinās nodevībai. Pat 1991. gadā mums bija izplānoti vairāki iebrucēju iespējamie virzieni, un pie katra stratēģiski nozīmīgākā objekta slēpņos bija norīkoti trenēti zemessargi, apgādāti ar nepieciešamajām sprāgstvielām un ieročiem, lai līdz ārzemju sabiedrības reakcijas sākumam radītu maksimālus šķēršļus ienaidnieka virzībai uz galvaspilsētu. Šobrīd diemžēl zemessargiem mājās vairs nav pat savu ieroču. Ko lai dara, tagad modē kolektīvā aizsardzība.
Krievija Latvijā daudz ieguldījusi un plāno ieguldīt vēl vairāk, tādēļ militāra konflikta rezultātā starptautiski ir liels risks visu pazaudēt. Cita lieta, ja sev labvēlīgu un paklausīgu valsts varu var nodrošināt ar citām rokām, un tas noteikti ir viens no plāniem. Izskatās, ka Krievija savus mērķus un intereses īsteno ar ekonomiskām svirām, līdztekus tam ar visdažādākajām metodēm radot neapmierinātību, haosu valstī, lai Saeimas vēlēšanās pilsoņu vairākums nobalsotu par kreisajām partijām. Modelējot situāciju tālāk – kad tas būs noticis, pakāpeniski un nemanot tiks mainīta likumdošana, vispirms jau pašvaldību vēlēšanās varēs piedalīties visi valsts iedzīvotāji, Valodas likuma izmaiņas uz oficiālo divvalodību un tā tālāk. No NATO un ES Latvija neizstāsies nekādā gadījumā, kā citādi varēs kaut nedaudz realizēt savas intereses šajās organizācijās.
Ja nu tomēr notiktu militārs iebrukums, vai NATO mūs aizsargās? 1997. gadā, kad Latvija vēl nebija NATO, apguvu militāras zinības ASV. Tiku uzaicināts pie ģenerāļa Gordona Stampa uz viesībām, kur bija vairākas prominentas personas. Brīvā, neoficiālā sarunā pieskārāmies Krievijas jautājumam. Biju pārsteigts, ka Amerikā toreiz bija viedoklis – Krievija nav vairs bīstama valsts, jo aukstais karš beidzies un demokrātija attīstās ātrā tempā, pareizā virzienā. Man nācās diezgan papūlēties, lai mazinātu viņu optimismu. Tad jautāju tieši, kāda būtu ASV pozīcija, ja Krievijai ienāktu prātā vēlreiz okupēt Baltijas valstis? Atbilde mani neiepriecināja. Pēc ilgākas pauzes ģenerālis, nesakot nē, teica:,,Mums būs ļoti grūti paskaidrot Amerikas mātēm, kādēļ viņu dēliem jādodas karot uz Latviju”. Šī atbilde man atmiņā paliks visu mūžu.
Veidojot savstarpējās attiecības ar Krieviju, tām jāpieiet ar visu nopietnību, pat ar pietāti, jo mums jāapzinās spēku samēri un jāmodelē lielvalstu kaprīzes, gribam to vai ne. Mums jāizmanto vislabākie diplomāti un jāmācās no citu, tieši no mazu valstu diplomātisko attiecību veidošanas mākslas, lai neizskatītos nožēlojami komiski, kā tas novērojams dzīvnieku pasaulē – jo dzīvnieciņš mazāks, jo niknāks. Šeit domāju par pēdējām nepārdomātām mūsu prezidenta runām dažādos forumos, ar vienīgo mērķi izcelties cerot, ka stāv aiz platas muguras. Finālā plato plecu īpašnieki tikai ironiski pasmīn. Jebkurā gadījumā pašiem jābūt modriem, vienotākiem, jāciena un jābūt lepniem par saviem Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem un vienmēr jātur atmiņā Putina solījums, ka viņš atriebs Krievijai nodarīto ļaunumu un kaunu, ko tā guva, sairstot PSRS. Pierakstījis Jānis Gabrāns
Komentāri