Cēsu rajona padomes izglītības pārvaldes vadītājs
Lai skolotājs gūtu panākumus, ir labi jāpārzina savs darbs, tas jāmīl un arī jātic savam darbam. Ko tas šodien nozīmē – labi pārzināt savu darbu? Tas, kas šķita pareizs vakar, tiek apšaubīts šodien un, iespējams, tiks uzskatīts par nepareizu rīt. Vidēji ņemot, cilvēkam dzīves laikā jāpārkvalificējas četras, piecas reizes. Zinātne attīstās tik strauji un tās atklājumu pielietošanas tehnoloģija tiek uzlabota tik ātri, ka cilvēkam ir jāskrien pa dzīvi, lai viņš varētu stāvēt uz vietas.
Pirms 1900. gada teica, ka cilvēces zināšanu apjoms dubultojas simts gados, pēc 1980. gada sacīja, ka tas jau notiek ik pēc pieciem gadiem. Bail pat minēt, cik strauji tas notiek šodien. Pašlaik ir tāda cilvēka spēku pārbaude, kāda nekad vēl nav bijusi.
Skolotāju uzdevums šodien kļūst arvien grūtāks. Nevar dzīvot vakardienā. Katrā priekšmetā jāseko līdzi zinātnes attīstībai, jo pedagogam jāmāca ne tikai zinātņu pamati, viņam jāveicina, lai bērni sajūt, kas notiek pasaulē. Mums trūkst lektoru, kas runātu par jaunāko zinātnē pietiekami populāri, pie kam kompetenti. Labi, ka klajā nākuši jauni izdevumi „Ilustrētā Vēsture” un „Ilustrētā Zinātne”, jo grāmatu mācību viela neglābjami noveco. Ja skolotājs ir zinošs par jaunāko, tad arī viņa skolēni varēs sekot zinātnes domas attīstībai. Pašlaik mēs esam tālu no vēlamā. Cik no fizikas skolotājiem var kompetenti runāt par torsionu laukiem?
Kādreiz patiesība bija Dievs.19. gadsimta vidū, sākoties būtisku atklājumu virknei, cilvēce zinātni pasludināja par Dievu. Vēl nesen par patiesības paudējiem tika uzskatīti eksperti. Tagad tiek postulēts, ka vienas patiesības nav vispār. Katram ir sava patiesība. Tas bieži vien ir graujoši cilvēka domāšanai. Tas varētu graut arī eiropeiskās tradīcijas. Pēdējās desmitgadēs Eiropas tradicionālās kultūrās un vērtībās jau notikušas būtiskas izmaiņas, daudz kas zudis, tāpēc tagad mēdzam saskarties ar bieži vien šausminošiem, nesaprotamiem gadījumiem un parādībām. Mēs jautājam: „Kā tā varēja notikt?” Mums atbild: „Tā izdarīju tāpēc, ka tā ir mana patiesība.”
Skolotājos stresu rada nestabilitātes sajūta. Tas ir šobrīd jebkuras profesijas liktenis, bet skolotāja it sevišķi. Tāpēc skolotāji nepārtraukti mācās kursos, apgūst papildu priekšmetus. Tā ir šodienas iezīme. Citādāk nemaz nevar būt. Man ļoti patīk doma, ka šodien, tikai skrienot, vari palikt uz vietas, nemaz nerunājot par to, ka vari aizšauties garām.
Šādā situācijā saasinās mūžīgie attiecību jautājumi – steiga, laika trūkums, stress. Tajā visā bieži vien aizmirstas, kas ir galvenais. Ir lietas, kas nemainās – kā bija pirms simts gadiem, ir tagad, tā būs pēc simts gadiem. Panākumus gūst optimisti. Visi labprāt saietas ar optimistiem, bet optimists ir tad, ja mīl savu darbu. Pesimists ir kā vienpersoniska konfliktu komisija, kura nekad nepārtrauc darbu. Ne vienmēr vecāki vai skolotāji to spēj iemācīt, tāpēc apstājas tikai pie zināšanu apguves. Dzīvē ne vienmēr izvirzās tie, kam ir labākās sekmes skolā. Dzīvē līdz ar zināšanām var palīdzēt pozitīva domāšana, sapratne, ka jebkuram ir svarīgi gūt apkārtējo ļaužu atzinību, sapratni. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri