Nu jau mazliet pieklusis plastikāta kulīšu jautājums, un tagad varbūt varu nesodīti pakritizēt, pareizāk sakot, paanalizēt šīs parādības cēloņus un sekas. Protams, savu pārdomu līmenī.
Ir jauki, ka notika Vislatvijas tīrīšanas talka, kurā savāca milzum daudz atkritumu mežos un vispār dabā. Pēc manām domām, šis nav visai pozitīvs rādītājs (savākto atkritumu daudzums), jo tas parāda, cik ļoti mēs ikdienā rūpējamies par savas apkārtnes tīrību. Nepaies ne gads, un atkal būs jāorganizē tāda pat talka, jo plastikātu ražošana neiet mazumā tāpat kā mūsu paradumi no atkritumiem atbrīvoties visnepiemērotākajās vietās.
Bet tagad par kulīšu briesmām. Veikali dažuviet un dažubrīd mēģina pārtraukt to dalīšanu, vietā gan neko neliekot. Cituviet veikalos jau gadiem izmanto papīra turzas, taču pie mums tas ir ļoooti sarežģīti… Bet tas tikai tā starp citu.
No saviem mācīšanās gadiem atceros, ka ķīmijas stundās tika apgalvots: rūpnieciski attīstītākās valstis ir tās, kas saražo visvairāk sērskābes. Jokaini, vai ne? Bija tāds interesants paradokss – mūsu (padomju) zinātnieki meklēja un ir atraduši ceļu, kā iegūt mūžīgas – nesabrūkošas plastmasas, kas radītu īstu revolūciju ķīmiskajā rūpniecībā, bet japāņu ķīmiķi meklēja ceļus, kā iegūt ātri sabrūkošus lielmolekulārus savienojumus, kas īsā periodā sairtu saules un citu dabas parādību iespaidā. Tas laikam izdevās gan padomijā, gan Japānā. Un mēs joprojām ciešam no mūsu ķīmiķu ģenialitātes…
Cik te vainas nabaga kulītēm? Ieejam pārtikas veikalā. Lielveikalos plastikāta iesaiņojumā ir gan maize, gan desa, gan siļķe, jo te nav laika nodarboties ar svēršanu un saiņošanu; arī ražošanas vietās ērtāk un izdevīgāk produkciju iesaiņot ilgstošākai glabāšanai. Pārnākot mājās, varam konstatēt, ka pie kases izsniegtajā kulītē plastmasas ir gandrīz vairāk nekā pašu produktu. Bet tā ir tikai pārtikas veikalos.
Mēs pamatoti uztraucamies par dabā redzamajiem atkritumiem, taču ne mazāk bīstami ir tie, ko neredzam, bet kas vēl vairāk piesārņo vidi. Tā ir sadzīves ķīmija, ar ko sastopamies ikdienā. Ir jauki, ja veļu mašīnā tīri var izmazgāt gandrīz ledainā ūdenī, ka tualetes pods mirdz un smaržo kā galantērijas veikals, ka ar nelielu šķipsniņu glābjošā pulvera vai lāsīti šķidruma ātri likvidējam aizsērējumus kanalizācijā, ka traukus ar dažādiem preparātiem padarām mirdzoši tīrus, un tā tālāk un tā joprojām. Taču kas notiek ar kanalizācijas ūdeņiem? Atceros, ka nesen Vācija bija satraukta par ziepju putu salām Reinā. Nezinu, kā ar to tika galā, tāpat nezinu, kā mēs tiksim galā ar Baltijas jūras nāves zonām, kas radušās un paplašinās sadzīves ķīmijas rezultātā. Varbūt zinātnieki ir ceļā uz to, lai dabai kaitīgās vielas neitralizētu visos posmos no izlietnēm līdz jūrai. Taču, cik nojaušu, kanalizācijas ūdeņu attīrīšanas iekārtas ar visām ķimikālijām galā vēl ilgi netiks. Tā, lūk, no nelielas plastmasas kulītes esam nonākuši līdz jūrai…
Kā domājat, cik ļaužu no lielā skaita tīrīšanas talkā bija to, kuri savus atkritumus ar mašīnām aizved un izgāž mežā, vai to, kas atpūtas vietā tuvējos krūmos atstāj savus “suvenīrus”?
Komentāri