Vispirms nāktos noskaidrot, kas īsti ir bezmaksas izglītība, jo uzskati par to ir dažādi. Vieni domā, ka bērnam jau no pirmās klasītes viss, kas saistīts ar skolu, ir bez maksas: ceļš uz skolu, mācību piederumi, ēdināšana; citi, mani ieskaitot, pārliecināti, ka bezmaksas izglītība nozīmē, ka nav jāmaksā skolas nauda, līdz pabeigta vidējā izglītība. Protams, ja valsts bagāta un var atļauties, iespējami dažādi bonusi. Ļoti labi, ja skolas bibliotēkā lietošanā dabūjamas mācību grāmatas, kuru cena pēdējos gados cēlusies nedabiski augstu, ne katra ģimene spēj pat vienam bērnam iegādāt visas nepieciešamās. Manuprāt, tas arī būtu viss, kā valstij jānāk pretī, īstenojot bezmaksas izglītību.
Diemžēl skola ir viena no vietām, kur krasi jūtama ģimeņu materiālās situācijas starpība: dažam bērnam somā ir dažādas ekstras – mobilais telefons, pie tam jaunākais un dārgākais modelis, varbūt pat plaukstas dators, moderns fotoaparāts, arī ievērojama kabatas nauda. Var iedomāties, kā jūtas tie skolēni, kuriem no tā nekā nav. Vecākie ļaudis šausminās par to, kā mūsdienu skolēni ģērbjas, kā greznojas ar pīrsingiem, auskariem, gredzeniem, krāso matus (pat puiši!). Šo ļaužu vēlēšanās būtu visu skolu sistēmu pagriezt atpakaļ, kā bija viņu bērnībā un jaunībā. Tad bija stingri noteikta skolas forma, cepurītes, par auskariem un gredzeniem ne domas, kur nu vēl par frizūrām un krāsotiem matiem Bērni skolā bija vienlīdzīgi vismaz izskata ziņā. Dažās skolās atkal gatavojas ieviest formas tērpus. Nezinu, vai un kā tas izdosies.
Turīgāko vecāku bērniem ir laba kabatas nauda, tās izlietojums bieži netiek kontrolēts. Nauda laikam gan domāta sīkāku mācību piederumu un kāda kāruma iegādei. Taču zinām, kā dažkārt tā tiek izlietota: ceturkšņa pirmajā un pēdējā dienā uz tikšanos un atvadām turīgākie pamanās tikt pie alkohola, parastās dienās – pie cigaretēm, nekāds retums nav narkotiku izmēģināšana. Tas viss, protams, nenotiek ikdienā, bet dažkārt, un nereti vainīgi ir pārlieku labticīgie vecāki, kuriem bieži vien nav arī laika bērnus kontrolēt un uzzināt, kur un ko viņi dara no skolas brīvajā laikā. Piebildīšu, ka vecāku bezkontrole un lieka uzticēšanās patiesi var dārgi maksāt, un tā jau ne tuvu vairs nav bezmaksas izglītība.
Esmu pārliecināts, ka lielākā mūsu skolu jaunatnes daļa ir apzinīga, zinātkāra un zina savu turpmāko ceļu dzīvē, tomēr nav viegli izskaust varmācību pret vājākajiem, izsmieklu pret slimajiem, dižošanos ar varoņdarbiem, kas izpaužas sabiedrisko vietu postīšanā: pudele alus uz diviem, un notiek sacensība, kurš vairāk parka soliņu salauzīs, būs trāpīgāks laternu dauzīšanā vai, nedod Dievs, kapsētas demolēšanā. Negribu moralizēt, bet domāju, ka nekad nebūs par agru par to domāt gan pašiem jauniešiem, gan viņu vecākiem, gan visai sabiedrībai. Pretējā gadījumā bezmaksas izglītība patiesi var kļūt bezgala dārga.
Komentāri