Valstij jāsavelk josta, jāsamazina valdības un valsts iestāžu izdevumi – tā atzīst speciālisti, spriežot, kā veidot sabalansētu budžetu. Šķiet, šajā jomā rezervju netrūkst. To var spriest pēc uzņēmēju un pašvaldības iestāžu vadītāju viedokļiem par to, kā viņi izjūt valsts birokrātiskās prasības. Andris Ancītis, papīrfabrikas “Līgatne” tehniskais direktors un darba drošības speciālists:
– Domāju, vislielākā nelaime ir tā, ka Latvija dažādu augstu prasību uzstādīšanā un pārbaužu norīkošanā pārspēj jebkuru Eiropas valsti. Mēs, kā vienmēr, pārcenšamies. Pašlaik uzņēmumā pārejam uz biokurināmo, birokrātija, lai visus atbilstošos pasākumus noorganizētu un legalizētu, ir šausmīga. Tie ir visādi tehniskie noteikumi, pārbaudes, saskaņojumi, dokumenti un pēc tam vēl problēmas ar objekta nodošanu ekspluatācijā. Vēl kāds absurds, kas šajā sakarā ienāca prātā- šobrīd no Itālijas mums pasūtīts šķeldas katls, kuram tāda dokumenta kā katla pase nemaz nav. Taču Latvijā mums to prasa. Un nevienam neinteresē, kur šādu dokumentu lai iegūst. Un laikam pat ne tik ļoti nervozē dažādu institūciju pārbaudes, kā tieši nenormālie papīru kalni, kuri nemitīgi jāraksta un jāsagatavo.
Šajā sakarā varētu vēl teikt, ka mūsu valstī ļoti iemīļota metode ir sodīšana. Domāju, daudz efektīgāk būtu, ja institūcijas būtu padomdevēji un palīgi, kas šajā grūtajā ekonomiskajā un finansiālajā laikā palīdzētu izdzīvot un ļautu uzņēmumiem attīstīties. Pārbaužu galvenajam mērķim noteikti nevajadzētu būt sodīšanai. Taču diemžēl pie mums tas tā lielākoties arī ir.
Māris Āboliņš, z/s „Atpūta” saimnieks:
– Pārbaudes ir milzīgas arī zemniekam, jāsaka – vai nu birokrātijā nogrimsti kā purvā, vai caur birokrātiju no tā purva izlien laukā. Paldies dievam, mēs ar birokrātiju un visām pārbaudēm līdz šim esam veiksmīgi tikuši galā. Taču, runājot par šo tēmu, jāsaka – birokrātija ir instruments valsts rokās, ar ko apspiest jebkuru. Visa izveidotā birokrātija strādā tikai valsts kases uzturēšanai, kurā iemaksājam savus nodokļus. Laukos ir 70 procenti cilvēku, kuri ar saviem nodokļiem uztur valsts kasi. Nodokļi ir šī birokrātiskā sloga rezultāts.
Mēs esam ģimenes uzņēmums. Maksāju nodokļus par sevi, sievu un dēlu. Mēs strādājam, un ne jau astoņas stundas dienā, kā noteikts Darba likumā. Tas vienkārši nav iespējams. Vai zemnieks divdesmit govis izslauks un desmit neslauks, jo beidzas darba laiks? Vai sieva necels kannu, kas smagāka par trim kilogramiem? Turklāt nereti gulēt ejam pēc pusnakts, jo vēl vakarā jāaizpilda lērums papīru un žurnālu. Mums ir liels skapis, pilns ar dokumentiem. Varētu pat teikt – vesels arhīvs, kur gadu gaitā ir sakrājušies dažnedažādākie papīri. Tas ir normāli? Kam tas nepieciešams?! Turklāt puse no tiem papīriem ir jāglabā vismaz piecus gadus. Cik mums vēl mežu būtu, ja mēs tā nešķiestu papīru?
Piekritīšu viedoklim, ka problēmu nav tikai tam, kurš neko nedara. Tiklīdz sāc darboties, tā pārbaudes ir kaklā un jūties teju kā noziedznieks. Kaut viens strādātājs, desmit pārbaudītāju ir krāgā. Un visiem kaut kas ir jāpierāda. Iveta Āboliņa, z/s „Atpūta” saimniece:
– Ja ir viena dokumenta izdruka, tad mājās jābūt noteikti otram eksemplāram. Ja kaut ko dari, jābūt rakstveida apstiprinājumam… Tiešām papīru ir daudz, lai arī it kā esam tikai zemnieki. Godīgi sakot, pavērtējot Eiropas zemnieku darbošanos, jāsaka – nekur nav tik traku prasību, kā pie mums. Tāda cirka nav nekur. Ārzemnieki brīnās un mums prasa – kādas pārbaudes? Galvenais, lai ir labs rezultāts, lai ir kvalitatīvs piens. Runājot vēl par šo tēmu, var teikt, ka dažkārt vieglāk samaksāt piecus vai desmit latus sodu, ne uzsākt strīdu. Tad prasīs papīru papīra galā, nevarēs vien izpildīt visas birokrātijas vēlēšanās. Diemžēl tā tas ir. Aija Sīmane, Rāmuļu pamatskolas direktore:
– Katru nedēļu skolā ir pa kādai pārbaudei, kas kontrolē, vērtē, pārbauda vai skata. Mūs bauda apmēram 20 institūcijas. Skola pati, protams, šo birokrātiju neveido. Tas viss nāk no augšas. Tiek izveidotas dažādas institūcijas un, lai pierādītu, cik labi strādā, no padotajiem tās prasa papīru plūdus. Tikko mūsu skolā beidzās arī akreditācija, un jāsaka – esam atkal izgājuši cauri kārtīgam pārbaudījumam. Jocīgi, ka visu laiku no mums prasa pierādījumus rakstveidā, ka ikdienā strādājam ar bērniem. Un izveidojas situācija, ka pedagogiem vairāk laika jāvelta papīru kalnu sakārtošanai un mazāk pašam galvenajam – bērniem. Taču jebkurā gadījumā mūsu skolā prioritāte ir bērns, taču tas nenozīmē, ka mums nav kārtībā kādi papīri vai dokumenti.
Lai salīdzinātu, varu teikt, ka skolā sāku strādāt pirms 12 gadiem. Iepriekšējam direktoram nevajadzēja lielu kabinetu, tajā bija tikai viens rakstāmgalds ar pāris atvilktnēm. Un tas, kas bija atvilktnēs, nodrošināja visu skolas darbu. Tagad man ir kabinets, kurš ir pilns ar dokumentu skapjiem, un tajos dažnedažādu papīru kalni. Arī mācību pārzinim ir izveidots kabinets, kas ir pārbāzts ar tādiem pašiem papīru kalniem. Un vēl grāmatvedei ir savs kabinets, kurā glabājas ļoti daudz dokumentu. Turklāt vēl katram no mums ir dators, kurš ir piebāzts pilns ar dažādiem dokumentiem un papīriem.
Protams, ir institūcijas, kuras darbojas vairāk kā padomdevēji un konsultanti, ne sodītāji. Domāju, tas ir pareizais veids, kā vajadzētu strādāt. Tomēr atzīšu, ka iestādes vadītājs ir noguris no pārbaudēm. No rīta piecelies un domā – diezin kas šodien varētu ierasties mūs pārbaudīt. Skolas direktors, jo sevišķi laukos, ir viss – gan saimniecības daļas vadītājs, gan noliktavas pārzinis, gan atbildīgais par daudz un dažādām lietām. Reizēm ir tiešām grūti. Pierakstījusi Liene Lote Grizāne
Komentāri