Gaidot Latvijas dzimšanas dienu, modē nākusi doma par amnestiju. Nacionālboļševiki, garīdzniecība un nu arī daži advokāti uzskata, ka dažas cilvēku grupas ir atbrīvojamas no soda. Ideja par kādu notiesāto beznosacījuma brīvlaišanu ir bīstama pašos pamatos, tā neatrisinās nevienu problēmu, tikai radīs vēl jaunas.
Latvijā pastāv divi mehānismi, kā ārpus tiesas noziedznieku var atbrīvot no soda – apžēlošana un amnestija. Apžēlošanu veic Valsts prezidents. Procedūra paredz katru gadījumu izskatīt individuāli, un tā ir lielākā atšķirība no amnestijas, kas nozīmē pārskatīt sodu notiesātajiem, kas atbilst kādām kopējām pazīmēm. Kā portālā “Politika.lv” publicētā rakstā norāda “Providus” pētniece Ilona Kronberga, amnestija nav demokrātiskas valsts instruments, jo grauj tiesiskas valsts pamatprincipu – tiesu varas nodalīšanu no likumdevējvaras. Iznāk tā – tiesa atbilstoši likumdošanai notiesā cilvēku, bet citu varu pārstāvji šo sodu atceļ, pat neizskatot lietu. Amnestija senos laikus bija valdnieku lietots žests, lai izklaidētu tautu un parādītu savu varu. Savukārt, ja arī demokrātiskā valstī valdnieks (Valsts prezidents vai Saeima) ar vieglu roku var atdarīt cietuma vārtus, jādomā, ka ar sodu sistēmu un varu dalījumu kaut kas nav kārtībā. Svētki vai citi priecīgi notikumi nevar būt par iemeslu, lai atbrīvotu cilvēkus, kas cietumā ieslodzīti pāraudzināšanas un sabiedrības drošības interešu dēļ.
Pirmās idejas izskanēja no nacionālboļševiku puses. Viņu līderis Vladimirs Lindermans pagājušajā mēnesī solīja panākt, ka Latvijas 90 gadu jubilejai par godu humānu mērķu vārdā notiktu plaša amnestija. Šomēnes arī Latvijas lielāko kristīgo konfesiju – katoļu, luterāņu un baptistu – vadītāji Valsts prezidentam Valdim Zatleram un Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem nosūtīja atklātu vēstuli, kurā par godu valsts jubilejai aicināja apsvērt iespēju izsludināt ierobežotu amnestiju. Vēstījuma autori norādīja, ka no ieslodzījuma ir jāatbrīvo notiesātie, kuru nodarījums nav sistemātisks, bet gan vienkārši saistāms ar kļūdainu rīcību.
Vietā uzdot jautājumu, pēc kādiem kritērijiem varam noteikt, vai ieslodzītais cietumā ir nonācis nevis pārliecības, bet seku neapzināšanās dēļ? Stāsts par represīvajās spīlēs nonākušu cilvēku, kura atgriešanai uz ceļa nebūtu nepieciešams tik bargs sods, kā piespriests, dvēseļu glābējiem šķiet gana pievilcīgs, lai ar to apelētu pie lēmēju emocijām. Tomēr robeža starp kļūdu un sistemātisku noziedzīgu darbību ne vienmēr ir viegli nošķirama. Protams, vienkāršības labad ar “kļūdu” var saprast arī pirmo sodāmību zagļiem (vai laupītājiem, vai narkotiku tirgotājiem, vai kontrabandistiem, vai krāpniekiem, vai izvarotājiem) – tad viss ir vienkārši. Bet vai godīgi? Un cik sabiedrībai būtu jājūtas iepriecinātai par kādas noziedznieku grupas pieplūdumu par godu valsts svētkiem? Un, galu galā, vai valstij ir jājūtas vainīgai par to, ka tā tiesā cilvēkus?
Kristīgo konfesiju pārstāvji arī norādījuši, ka pie mums pārlieku maz tiek domāts par noziedznieku labošanas iespējām un ka cilvēkiem, kas cietumā nonākuši pirmo reizi, efektīvāks sods būtu sabiedriski derīgs darbs nekā cietuma postošā vide. Tam var piekrist. Pie līdzīgām atziņām ir nonākusi arī Tieslietu ministrija, kas nesen izstrādājusi divus ar soda izpildi saistītus dokumentus. Resocializācijas koncepcijas ideja ir garos cietumsodus aizstāt ar īsākiem, saturīgiem sodiem. Dokuments cita starpā noteic, ka notiesātajam var atļaut strādāt vai mācīties ārpus cietuma un sodu viņš var izciest daļējā arestā. Cits dokuments – Kriminālsodu koncepcija – paredz ieviest probācijas uzraudzību, kas ne tikai individualizē noziedznieka sodu, bet arī sniedz atbalstu, lai viņš pēc soda izpildes varētu atgriezties sabiedrībā. Tomēr, tā kā naudas nākamā gada budžetā nav daudz kam, šie daudzsološie dokumenti gaida labākus laikus. Līdz tam sodu izpildes efektivizēšanas vietā pie mums populārāki ir aicinājumi pieņemt, ka notiesātie ir prātīgi un novērtēs uzdāvinātu brīvību amnestijas formā.
Pagājušajā nedēļā Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs Saeimā iesniedza likumprojektu, kurā ierosina amnestēt virkni cilvēku, kas kādreiz izdarījuši ko labu – tai skaitā personas, kas ieņēmušas amatus Tautas frontē, Augstākās Padomes deputātus, kas balsoja par Latvijas neatkarību, ordeņu nēsātājus. Lai kam par godu šis projekts būtu rakstīts, tā autori ir gājuši tālāk par citiem un amnestijas vietā faktiski piedāvā tiesisko imunitāti noteiktām cilvēku grupām. Tādējādi lieku reizi ir redzams, kā amnestijas princips un Latvijas jubileja tiek izmantota dažādu spēlīšu spēlēšanai un politiskā labuma gūšanai, sodīšanu un pāraudzināšanu atstājot otrajā plānā.
Komentāri