Šonedēļ Saeima vētīs likumu par valsts administratīvi teritoriālo dalījumu, tādējādi mēģinot spert kārtējo solīti tuvāk gadu gadiem kārotajam administratīvi teritoriālās reformas noslēgumam. Noslēgums viegli rokā nedodas, jo aiza starp tiem, kas reformu stumj, un tiem, kam būs jāizjūt tās sekas, ir pārlieku plata.
Novadu veidošana līdz šim ir bijis viens no atjaunotās Latvijas neveiksmīgākajiem reformu projektiem. Pēdējā laikā katrs jaunais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs ir noteicis sev tīkamo novadu skaitu un zīmējis jaunu novadu karti. Tā ir zīme, cik daudz neizrunāta un cik daudz neskaidrību ir novadu veidošanas plānos. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) vismaz vārdiski uzsver, ka ir gatavi „uzklausīt un izvērtēt visus racionālos priekšlikumus” saistībā ar novadu veidošanu. Tomēr, tā kā dažāda līmeņa protesti un kritika turpinās, tas liecina, ka saprašanās nav.
Jāsāk ar to, ka doma par reformu ir laba. Populārs ir stāsts, ka, likvidējot mazos pagastus, daudzi cilvēki tiks nošķirti no pasaules un tiem būs jāmēro daudzi kilometri līdz jaunajiem administratīvajiem centriem, lai saņemtu pašvaldības sniegtos pakalpojumus. Tā gluži nebūs, jo pagastos un pilsētās, kas nebūs jaunizveidotā novada centrs, tiks veidoti pakalpojumu centri, kuros iedzīvotāji varēs saņemt sociālos pabalstus un izziņas, veikt maksājumus un kārtot citas lietas, ko iepriekš varēja izdarīt vecajā pašvaldībā. Līdz ar to cilvēkiem, lai saņemtu pašvaldības sniegtos pakalpojumus, uz centru jābrauc nebūs. Lai gan lielāka centralizācija ir nenovēršama, tomēr tas nenozīmē, ka visi, kas vairs nedzīvos novada centrā, sevi varēs pieskaitīt aizmirstai nomalei.
Reformas iecere ir likvidēt rajonus un pagastus, to vietā izveidojot lielākas pašvaldības, kas labāk spētu attīstīties. Mazās pašvaldības ar dažiem simtiem iedzīvotāju un mazu budžetu, no kura vairums naudas tiek iztērēts administratīviem tēriņiem, var tikai sapņot par iespēju sakrāt gana daudz līdzekļu kapitālieguldījumiem: uzcelt vai izremontēt kādu ēku, atjaunot ceļu vai tiltu. Lielākas pašvaldības var darboties ekonomiski efektīvāk, un tajās proporcionāli mazāk līdzekļu no budžeta nepieciešams, lai nodrošinātu pašvaldības darbību. Jo pašvaldība bagātāka, jo lielākas tai iespējas piesaistīt labākus speciālistus, kuri savukārt var labāk attīstīt pašvaldību. Kopumā tam vajadzētu nozīmēt, ka novadā ir pieejama konkurētspējīga izglītība, tam ir labāki ekonomiskie rādītāji un labāk attīstīta infrastruktūra. Savukārt attīstītāki reģioni nozīmē mazāku motivāciju cilvēkiem laimi meklēt ūdensgalvā Rīgā vai aiz valsts robežām.
Kad sākas publiskas runas par novadu reformu, manis uzskaitītie labumi, kas varētu paskaidrot, kamdēļ reforma vajadzīga, tiek apspriesti vien vārgās un nepārliecinošās balstiņās. Latvijas dalītāji par praktiskajiem ieguvumiem nez kāpēc nerunā, līdz ar to nav brīnums, ka kopējais sabiedrības viedoklis ir tāds, kāds tas ir. Proti, ka ļaunie politiķi pārzīmē administratīvi teritoriālā dalījuma kartes vienkārši tāpēc, ka grib, un neklausās cilvēku viedoklī. Lai kādi būtu viņu motīvi, ar skaidrošanu un ieklausīšanos nudien ir problēmas.
Suiti, kas solīja pašvaldību vēlēšanu dienā pasludināt savu valsti, ja netiks izveidots viņu kārotais Alsungas novads, parādīja, ka vismaz dažkārt kāds tomēr ieklausās. Tomēr kopējo noskaņojumu tas nemazina. Domājams, ka apspriedēs ar pašvaldību vadītājiem novadu veidotāji ne reizi vien ir mēģinājuši iegalvot, cik laba ir iecere par reformu, tomēr, kā redzams, ir daudz pašvaldību, kas nav pārliecinātas. Savukārt, ja reforma turpināsies un noslēgties bez pašvaldību atbalsta, tas būs skaidrs signāls, ka valdība visus, kas hierarhijā par to zemāki, uzskata par stumjamu aitu baru, un gans labāk par aitu zina, kas labāk. Arī tad, kad apcērp.
Te vietā ir uzdot jautājumu – vai tiešām deputāti un partijas zina, kā ir labāk ne tikai viņiem, bet arī reģionu attīstībai. Tas, ka novads būs liels, vēl nenosaka, ka tam būs labākas attīstības iespējas, jo klāt nāk daudz citu faktoru. Līdz ar to, nudien, var pastrīdēties, vai, piemēram, Cēsis ar Vaives pagastu apvienotas tiks tāpēc, ka šis ir optimāls risinājums, lai teritorija plauktu un zeltu. Ja tik daudzu pašvaldību vadītāji stāsta, ka viņu vēlmes novadu kartes zīmēšanas laikā nav ņemtas vērā, tad ir grūti noticēt, ka dialogs ir noticis un ka abas puses ir racionāli runājušas par ieguvumiem un zaudējumiem.
Runa vairs nav par to, vai novadus vispār veidot, bet gan pēc kādiem principiem tos veidot, un nākamā ceturtdiena parādīs, vai tos, ko reforma skars vistiešāk, lēmēji patiešām uzskata par aitām.
Komentāri