Ar veciem saukļiem un solījumiem ir pienācis 13. janvāris — diena, kad opozīcijas politiķi Rīgā, Doma laukumā, rīko protesta akciju par Saeimas atlaišanu. Politiskie protesti ir noderīgi, lai rosinātu sabiedrības politisko aktivitāti, tomēr idejiski šis ir tukšs pasākums, kas parāda politiskās līderības krīzi Latvijā.
Ilgus gadus krājusies neapmierinātība ar politiķu darbiem un ekonomiskās grūtības veido aizkaitinātu cilvēku grupas, kas meklē līderus, kuri solītu izeju no situācijas. Tomēr tādu, kas būtu spējīgi uz nopietnu piedāvājumu un varētu nodrošināt pozitīvas pārmaiņas, mums vienkārši nav. Līdz ar to protesta akcija tāda bezmērķīga paklaigāšana vien būs. Cilvēki atnāks, pieprasīs Saeimas atlaišanu, Saeimu neviens ij nedomās atlaist, un pēc dažām stundām visi izklīdīs.
Tā tas notiks, ja varasiestādes būs labi pastrādājušas un neizdosies diversantu saujiņas vēlme pieredzēt varas vardarbīgas gāšanas mēģinājumus. Šis internetā izplatītais aicinājums ir būtiska atšķirība no iepriekšējām šāda veida protesta akcijām, kas bijušas miermīlīgas — ļaudis nav kautrējušies veltīt stiprus vārdus politiķiem, taču akmens vai degmaisījuma pudeles vietā ir izvēlējušies dziedāšanu.
Tomēr pati lielākā atšķirība no citām pēdējā laika protesta akcijām ir tāda, ka šoreiz jau pirms pasākuma ir skaidri zināms, ka šīs akcijas mērķi nav tālāki par kopā sanākšanu un padziedāšanu. Tā dēvētajai „lietussargu revolūcijai” 2007. gadā bija konkrētāki darbības virzieni, tāpēc tās karognesēji Aigara Kalvīša valdības demisiju pieskaitīja saviem labajiem darbiem, lai gan ir naivi iedomāties, ka Doma laukumā sanākušie cilvēki bija lielākais traucēklis, lai valdība nevarētu turpināt darbu.
Šoreiz par valdības demisiju neviens nerunā. Tas ir saprotams, jo nav daudz pašnāvnieku, kas ekonomisko grūtību apstākļos gribētu ieņemt Ivara Godmaņa vietu — kamēr gaisma tuneļa galā nebūs redzama, tikmēr pašreizējā valdība var justies puslīdz droši. Tāpēc par saukli izvēlēta Saeimas atlaišana, un tas pasākumu padara īpaši banālu. Jā, prezidentam Valdim Zatleram nav izdevies panākt, ka Saeimā uz priekšu virzītos viņa piedāvātie grozījumi Satversmē; jā, pērnā gada referendumi ir bijuši tikai ķeksītis Latvijas referendumu vēsturē, jo paši vēlētāji referenduma dienā izdevību kaut ko mainīt palaida garām. Un tomēr — tieši šis ir piedāvājums, ko „Sabiedrība citai politikai” ar 22 citu organizāciju atbalstu sagādājusi saviem atbalstītājiem.
Saeimas atlaišana ir apšaubāms Latvijas problēmu risināšanas
veids. Jaunas Saeimas vēlēšanas situāciju nemainīs, kamēr nebūs novērsti iemesli, kuru dēļ mums ir tādas problēmas, kādas ir. Problēmu novērsēju pašreizējā sasaukumā nav, taču nav nekādu pazīmju, ka tie kā ar burvju mājienu varētu parādīties nākamajā. Ievēlētās partijas jau būtu tās pašas, vien pārbīdītos akcenti: lielākās iespējas uzvarēt ir „Saskaņas centram”, krietni mazāk balsu saņemtu Tautas partija. Un tad? Kamēr Latvijā vēlētājiem būs jāvēl saraksti, nevis atsevišķi politiķi, tikmēr Saeimas pārvēlēšana būs vien loterija ar nepamatotām cerībām, ka jaunā Saeima sanāks labāka par iepriekšējo. „Latvijas sabiedrība ir pelnījusi un vēlas valsts parlamentā redzēt izglītotus, uzticamus un kompetentus pārstāvjus, kuri strādā kopā ar sabiedrību un tās interesēs,” teikts „Sabiedrības citai politikai” uzsaukumā. Tomēr pašlaik nav mehānisma, kas nodrošinātu, ka „izglītotie, uzticamie un kompetentie” pārstāvji tiek ievēlēti, bet par to, kā to panākt, uz protesta akcijām tik kārie politiķi nez kāpēc nerunā.
Situācijā, kad pasliktinās ekonomiskā situācija, dažādas protesta akcijas citās valstīs ir ierasta parādība. Izmisuma kliedzieni parasti ir saistīti ar kādiem sociāla rakstura aicinājumiem: mazināt bezdarbu, palielināt algas, cīnīties ar noziedzību. Tās ir konkrētas prasības, kurām noteiktos apstākļos ir pamats (protams, tas nenozīmē, ka prasības allaž ir izpildāmas un ka tās vispār tiks pildītas). Bet ko aicina pieprasīt mūsu opozīcijas politiķi, kad ekonomiskās grūtības pamazām liek par sevi manīt? Atlaist Saeimu! Viņiem acīmredzot nav nekā cita, ko piedāvāt sabiedrībai, kā vien tie paši vecie saukļi.
Par spīti neauglīgumam, šis sauklis nenoliedzami ir populārs, un jo nīstamāka kļūst Saeima, jo dzīvotspējīgāka kļūst ideja, ka vajag visus atlaist. Ja no sabiedrības puses ir saprotams atbalsts šādām idejām, tad protestu akciju rīkotāji šādā veidā skaidri pasaka: viņu galvenais mērķis ir tikt pie varas, bet garantijas, ka viņu dēļ kaut kas mainīsies uz labo pusi, nav nekādas.
Komentāri