Lauksaimnieki, īpaši piena lopkopībā strādājošie, neslēpj izmisumu. Vēl nesen lauksaimnieki no visas Latvijas piedalījās 13. janvāra protesta akcijā, bet nu Valmierā, kā arī citviet Latvijā sākušās lauksaimnieku reģionālās protesta akcijas.
Vaicājām mūsu rajona lauksaimniekiem un piena pārstrādātājam, vai situācija nozarē patiešām ir kritiska un kas jādara, lai to stabilizētu.
Vecpiebalgas pagasta zemnieku saimniecības “Veckurmji” īpašnieks Jānis Freimanis atbalsta protesta akcijas, ko organizē lauksaimnieki: “Domāju, ka tās ko mainīs. Atkāpties nav kur. Ieguldīti līdzekļi, lai attīstītu saimniecības un varētu strādāt, bet tagad pēkšņi nevienam neko nevajag un neviens neuzņemas atbildību par situāciju.
Protams, tāpat kā lielākā daļa lauksaimnieku, arī es turpinu strādāt. Citu iespēju jau nav. Liela daļa ir uzņēmusies saistības ar banku, tas ir arī galvenais iemesls, lai darbu nepārtrauktu. Par attīstību, protams, pašlaik nav ne runas, lai gan vajadzības būtu. Kas notiks, redzēsim. Jācer, ka valdība beidzot sāks domāt. Manuprāt, pirmais, kam jāpievērš uzmanība un kas jāsakārto, ir tirgus. Jāmeklē un jārod iespējas, kur mūsu saražoto pienu likt. Tirgus ir nesakārtots. Latvijā ienāk lēti produkti no citām valstīm. No Lietuvas. Piena iepirkuma cena ir zema, bet veikalā piens un piena produkti ir dārgi, un to cena gandrīz nemainās. Ja mainās, tad pieaug, ne samazinās. Mēs ražojam pienu, bet saņemam vismazāk. Veidojas piena un piena produktu pārprodukcija. Pārstrādātājiem nav iespējams saražoto pārdot, to sāpīgi izjūtam mēs – piena ražotāji. Kā šos jautājumus sakārtos, situācija stabilizēsies.
Nebūtu kredītsaistību, būtu vieglāk. Taču attīstība un modernizācija bija nepieciešama – kūts bija vajadzīga, lauksaimniecības tehnika, remonti vajadzīgi. Uz attīstību, uz 50 govju fermām mudināja arī ministrija. Bija iespēja izmantot fondu atbalstu, subsīdijas, varēja attīstīties. Pirms vairākiem gadiem rakstījām biznesa plānus, rēķinājāmies ar piena iepirkuma cenu apmēram 19 santīmu par kilogramu. Nevarēja taču ienākt prātā, ka iepirkuma cenu samazinās uz deviņiem, desmit, 12 santīmiem. Iespējams, bija lauksaimnieki, kas paredzamos ienākumus pārspīlēja, bet bija ticība, ka situācija uzlabosies, ne pasliktināsies. Neko jau uz dullo nedarīja. Piemēram, manā saimniecībā nekas lieks netika nopirkts.
Ja nozare netiks atbalstīta, nezinu, kas notiks. Un ko laukos cilvēki gan citu var darīt? Ja nebūs ražošanas, nebūs arī pārstrādes. Ievedīsim preces no ārzemēm. Nu, jā, iespējams, ievedīs arī pienu pārstrādei… Viss ir saistīts. Ietekmi izjutīs arī graudkopība, lopbarības tirgotāji.”
Raunas pagasta SIA “Pasāža” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga: “Tas, vai piena lauksaimniecībā kļūs labāk vai sliktāk, būs atkarīgs no valdības. Lauksaimniekiem jārīkojas, lai kaut kas mainītos, lai nauda nozarei tiktu novirzīta, lai saimniecības saņemtu nesamaksātās piena naudas. Jādod iespēja pārstrādes uzņēmumiem, kooperatīviem un ražotājiem tikt pie kredītlīnijām.
Būtiski, lai daļa starptautiskā aizdevuma tiktu novirzīta lauksaimniecībai. Ja jau šie līdzekļi ir paredzēti ekonomikas stabilizācijai, vai tad lauksaimniecība nav viena no ekonomikas sadaļām? Trešdaļa ieņēmumu nodokļos valstij ir no lauksaimnieciskās ražošanas. Tas ir pietiekami daudz, lai šai nozarei būtu pievērsta uzmanība.
Ja nekas nemainīsies, tad lauksaimniekiem vienkārši nebūs naudas, ar ko norēķināties un samaksāt kredītmaksājumus. Jau kopš maija piena iepirkuma cenas krītas, bet veikalā cenas nav mainījušās. Turklāt daudziem lauksaimniekiem piena naudas nav maksātas jau vairākus mēnešus.
Tās ir muļķības, kas izskan, ka lauksaimnieki, rakstot projektus, aprēķināja pārāk augstus ienākumus un tādēļ tagad viņiem rodas problēmas ar kredītu atmaksu. Es, piemēram, savus kredītus paņēmu 2002. gadā. Vai tolaik varēja paredzēt, kādas cenas būs 2009. gadā? Vai varēja paredzēt, ka netiks samaksātas piena naudas? Es nebūt neieliku augstu prognozējamo piena cenu – ierakstīju tādu pašu, kāda tā ir tagad. Un, ja es saņemtu visu naudu, kas man pienākas, problēmu nebūtu.”
Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodisatbalsta lauksaimnieku prasības un piekrīt, ka piena nozares sakārtošanai un stabilizēšanai nepieciešama aktīvāka valdības rīcība un ka lauksaimniecība būtu jāatbalsta no starptautiskā aizdevuma līdzekļiem: “Nepieciešama valsts palīdzība. Latvija saražo vairāk piena produktu nekā spēj patērēt, turklāt patēriņš aizvien krītas. Protams, tirgu ietekmē arī tas, ka Latvijā tiek ievesti Lietuvā, kā arī citās valstīs, piemēram, Vācijā un Polijā ražotie lētie piena produkti. Ir ļoti liela konkurence, un sākas cenu “spiešana” uz leju. Nepieciešama valdības rīcība. Jāmeklē iespējas, kā pārdot uzkrāto produkciju ārpus Latvijas.
Arī “Straupei”, tāpat kā citiem pārstrādātājiem, problēma ir tā pati – noliktavās izveidojušies produkcijas krājumi. Nezinām, kur un kad tos varēsim pārdot. Tie ir sviesta un sausā piena pulvera krājumi.
Mums šī problēma bijusi vienmēr – iepērkam vairāk piena, nekā spējam pārstrādāt un pārdot. Tomēr iepriekš krājumi, kas izveidojās vasarā, ziemā tika pārdoti. Šoziem situācija ir citāda, un nezinām, kad varēsim pārdot uzkrājumus. Tas rada bažas.
Patiešām, cilvēki pērk mazāk, tomēr tirdzniecības apjomi mūsu produkcijai nav samazinājušies. Iepriekš daļu savāktā piena varējām pārdot citiem pārstrādātājiem, bet pašreiz to nevienam nevajag. Vienīgais risinājums ir izmantot citu uzņēmumu pakalpojumus, lai savākto pienu pārstrādātu produkcijā – piena pulverī un sierā.
Šodien Zemkopības ministrijā piedalīšos sarunā par eksporta subsīdijām. Eiropas Savienība ir pieņēmusi lēmumu atjaunot eksporta kompensācijas piena produktiem, lai kompensētu cenu starpību starp ES un citu valstu tirgus cenu. Tas ir būtiski, jo ārējā tirgū produktiem, kam izveidojušies uzkrājumi, ir ļoti zemas cenas. Tik zemas cenas nav bijušas vismaz piecus, sešus gadus, un to ietekmēja strauja pieprasījuma samazināšanās. Redzēsim, kādas iespējas mums piedāvās.”
Komentāri