Pirms 12 gadiem zemniekus uz protesta akcijām aicināja Vaives pagasta zemnieks Andis Kāposts. Nu jau otro sasaukumu viņš ir Saeimas deputāts, viens no tiem, pret kuriem cilvēki iziet ielās, zemnieki ar smago tehniku bloķē ceļus. Kā A.Kāposts vērtē šo situāciju?
– Lai izanalizētu situāciju, jāatskatās pagātnē, tajā pašā 1997.gadā, kad daļa zemnieku izvērtēja, uz kuru pusi valstī iet lauksaimniecība. 1997.gada streiki panāca augstāko, ko varēja iegūt tajā brīdī – subsīdijas lauksaimniecībai, degvielas akcīzes nodokļa atmaksu nozarei un to, ka par lauksaimniecību sāka runāt augstākā līmenī.
Bet laika gaitā pozīcijas nenoturējām, jo spēka bija par maz. Pretestība bija ne tikai no valdošām struktūrām, bet arī no turīgākajiem zemniekiem, kas saimniekoja labākos apstākļos. Viņi negribēja saprast to, ko darām. Man sāpīgākais sitiens bija 1997.gadā nogalē, kad rajona lauksaimniecības pārvaldes vadītājs iesauca mani pie sevis kabinetā un teica, lai kādreiz padomāju par sevi. Uzzināju, ka daudzi zemnieki, kas atteicās piedalīties akcijās, bija jau paspējuši izmantot mūsu protestos iegūto atbalstu nozarei un sagatavojuši dokumentus, lai saņemtu valsts finansējumu.
Aktivitātes turpinājās. Pēc pāris gadiem mūsu saprata arī daļa Zemgales, Kurzemes lauksaimnieku un pievienojās protestiem, bet zemnieki tomēr nebija saliedēti. Lielie, turīgie apvienojās Zemnieku saeimā, neatbalstīja to, ko darījām mēs.
Man ir gandarījums, ka pienācis laiks, kad visi zemnieki – lielie un mazie – iet kopā. Tikai tad, kad esam vienoti, kaut ko varam panākt. Jāsaprot, ka tikai ar spēka parādīšanu zemnieki varēs piespiest premjeru, ekonomikas un finanšu ministru saprast un atcerēties, ka Latvijā ir lauksaimniecība, panākt, lai arī lauksaimniecība, piensaimniecība tiek iekļauta valsts ekonomikas stabilizācijas programmā, kurā nozarei nav paredzēts atbalsts.
Uzskatu, patlaban lauksaimniekiem vienīgais ceļš ir turpināt visiem kopā stingri palikt pie savām prasībām, rīkot vēlreiz protesta akcijas, izbraukt uz ceļiem. Mana zemnieka pieredze – nekad neticēt solījumiem, ticēt tikai tad, kad izdarīts darbs. Arī mana deputāta pieredze ir tāda pati. Valdošās aprindas – gan Saeima, gan valdība – par lauksaimniecisko ražošanu Latvijā ir vienaldzīgas, liela daļa nezina un negrib zināt, kā dzīvo cilvēki. Attopas tikai tad, kad ir sasāpējusi situācija, nāk ar saukļiem, ne darbiem, lai iegūtu politisku izdevīgumu, bet ikdienas darbs faktiski nenotiek. Tomēr Saeimas un valdības atlaišanu neatbalstu, jāreorganizē Finanšu un Ekonomikas ministrija, jāpanāk, lai valdība strādātu tautas interesēs. Atlaižot Saeimu un valdību, notikumu attīstība valstī kavētos par mēnešiem sešiem, bet to patlaban nevaram atļauties, ir steidzami risināmas problēmas.
Domāju, ka liela problēma nozarē – Latvijā ir augsti stāvošas personas un tām pietuvināti, kuriem ir izdevīgāk atbalstīt tādu politiku, kas veicina importa pārtikas produktu ievešanu Latvijā. Saeimā, meklējot domubiedrus, lai aizstāvētu lauksaimnieku intereses, esmu sastapies ar klaju vienaldzību. Kad runāju par sāpīgiem jautājumiem un to risinājumiem, daudzi saka, jā, tev taisnība, bet notiek gluži pretējas darbības. Un man nav dota iespēja tieši ietekmēt lauksaimniecību. Septiņos gados parlamentā ne reizi nav dota iespēja strādāt agrārajā komisijā, kaut esmu zemnieks. Kad uzrakstīju iesniegumu, ka aizeju no tautsaimniecības komisijas, vēlos darboties agrārajā, saņēmu norīkojumu uz juridisko komisiju. Acīmredzot nevēlas, lai darbotos lauksaimnieku labā.
Komentāri