mākslas zinātniece
Kas bija pirmais – vista vai ola? Tālā senatnē cilvēce skaidri zināja atbildes uz šo jautājumu, tad aizmirsa, bet Lieldienu atribūtikā ola saglabājusies.
Seno ēģiptiešu teksti vēstī, ka ola esot pirmā pasaulē radītā lieta. To ar muti izdējis Nūns – Haoss un Bezgalīgais okeāns. Šī ola esot saturējusi elpu – gaisu – un kalpojusi par lielo balstu, kas atdalījis zemi no debesīm. Citā mītu versijā ēģiptieši stāsta, ka Saules dievs Ra dzimis kā stars no dievišķās olas, ko izdējis lielais smējējputns, zoss. Ar šo brīdi sākās pasaules kārtība.
Savukārt senie indieši bija pārliecināti, ka viņu dievs Brahma attīstījies pasaules olā, bet grieķi stāsta, ka Zeva un gulbju jaunavas Ledas meita daiļā Helēna esot izšķīlusies no olas.
Kurš var pateikt, kurā brīdī olā, kas pati ir dzīvība, sākas jauna dzīvība? Cilvēkam to nezināt. Ja nu vienīgi sasitot. Tā ir dzīvības noslēpuma glabātāja un skaistākā forma pasaulē, jo ir tīra un pareiza. Par augšāmcelšanās simbolu rietumu pasaulē ola kļūst viduslaikos, saplūstot pagāniskajiem un kristietības priekšstatiem.
Iedomāsimies, ar kādu nepacietību mūsu senči, nebūdami mājputnu audzētāji, gaidīja pavasari. Pēc skarbās ziemas ūdensputnu ligzdas tika meklētas un patukšotas tieši Lieldienu laikā, kad diena ar nakti kļūst vienādi garas.
Un šodien mēs visi, neatkarīgi no ticības, baznīcas noteiktajā datumā krāsojam olas, atceramies stāstus par Lieldienu zaķi, rotājam māju ar pūpolzariem, un pieminam Kristus upuri cilvēces grēku izpirkšanai.
Lieldienu nosaukums angļu valodā “easter” radies, godinot anglosakšu pavasara un rītausmas dievietes Eostras ikgadējo atgriešanos (mums tā ir Austra). Eostras pavadonis bijis zaķis – savu izcilo vairošanās spēju dēļ, dzīves turpinājuma un atjaunotnes simbols. Kopš viduslaikiem zaķim piešķirta īpašā vieta Lieldienu svētku atribūtikā, un šai dienā, lepni izslējies, zaķis grozā atnes krāsainas olas. Viduslaikos tikai sarkanas, atgādinot par Kristus upura asinīm un augšāmcelšanos. Izkopta olu rotāšanas mākslas ir slāvu tautām, ko dēvē par izrakstīšanu. Tāda putnu vai koka ola tiek saprasta kā saules, atdzimšanas, mīlestības un skaistuma simbols.
Mūsu senči Lieldienu olas nav krāsojuši. Dainas min zelta, sudraba un baltas olas, paužot saules, mēness un tīra mūža simboliku. Arī šodien, krāsu un materiālu izvēles priekšā, latvietis olām izmanto dabas materiālus, un, raibās olas kārtojot, intuitīvi veido ligzdas kompozīciju. Lieldienās ēdot olas, faktiski upurējot dzīvību, simboliski tika atjaunots ziemas tumsas bremzētais zemkopja dzīves ritms, viņa attiecības ar dabu, liktas cerības uz nākotni, gaidāmo ražu. Līdzīgs zemteksts bijis arī Lieldienu šūpoļu sliešanai. Stāsta, ka pavasara šūpošanās esot sens āriešu tautu rituāls, kas Eiropā saglabājies tikai mūsu zemē.
Un kas gan ir Lieldienas bez pūpolzara? Ziemeļu tautām vītols ar pūkainajiem jēriņiem ir pirmais pavasara sveicinātājs. Neviens cits koks nav gatavs tik ātri iesakņoties, dzīt jaunas atvases un sveikt saules atgriešanos kā vītols. Veselību un svētību vēlošo pūpolzaru pērienu saņemam Pūpolu svētdienā. Šī tradīcija sasaucas ar Palmu svētdienu, kad Kristus ēzeļa mugurā iejāja Jeruzalemē, lai piepildītu Sava Tēva gribu. Tur cilvēki ar palmu zariem sveica Mesiju. Jūdu tradīcijās palma simbolizē sauli, arī triumfu un sveicienu. Ziemeļzemēs Pūpolu svētdienā, ar baznīcā apsvētītu pūpolzaru pieskaroties bērna, saimes ļaužu vai mājdzīvnieku mugurām, vēlēja veselību, kā arī simbolisku savienojumu ar kosmosu.
Kristiešiem Lieldienas ir izpirkšanas un piedošanas svētki. Kristus augšāmcelšanās svētki. Derības, mīlestības uzvaras svētki.
Komentāri