Vakar Rīgā rādīja filmu „Baltija, kādas „okupācijas” vēsture”. Tā stāsta, cik labi ir bijis padomju laikā un cik slikti pirms un pēc tam. Latvija uz to ir reaģējusi itin sāpīgi, tomēr būtu vērtīgi ne tikai lādēties par filmas tendenciozo izklāstu, bet arī saprast, kas dod pamatu šādas filmas veidot.
Iemesls, kāpēc šādas filmas mums ir tik sāpīgas, ir tāds, ka mūsu jaunāko laiku vēsturē ir ļoti daudz līdz galam neizrunātu, nepatīkamu jautājumu. Mūsdienu Latvija uz savu padomju laiku mantojumu raugās pesimistiski, kad neatkarības periodā sākas grūtāki laiki, tad gan dzirdamas nostalģiskas nopūtas par bezmaksas izglītību un veselības aprūpi un citiem labumiem. Bet citādi par sasniegumiem bieži vien tiek aizmirsts tikai tāpēc, ka okupācijas laiks tiek pasludināts par kādu tumšu periodu, no kā mums jānorobežojas un kura mantojums jāiznīcina.
Filmas veidotāju spēriens Baltijas valstīm ir sāpīgs, jo tās nav tikušas galā ar savu vēsturi. Tie izmanto mūsu Ahilleja papēžus, faktus savirknējot sev izdevīgās interpretāciju ķēdēs. Filmā rādīts, kas padomju laikos tika uzbūvēts vai attīstīts un ko mēs nespējām nosargāt un paši savā labā izmantot. Padomju rūpniecības lepnums VEF ir viens piemērs. Skaidrs, ka no padomju rūpniecības mantojuma Latvija ar gudru saimniekošanu būtu spējusi panākt sev lielāku labumu, bet tā vietā viss tika izvazāts un izsaimniekots. Mēģinājumi pateikt, ka laikā līdz 1940. – okupācijas – gadam nekā diža nebija, tik pārliecinoši nav sanākuši, un par to, ka arī tajā laikā būtu bijuši kādi sasniegumi, protams, ne vārda. Krietni krāšņāk sanācis, kritizējot Eiropas Savienību, Baltijas valstu dalību tajā un dzīvi pēc Padomju Savienības. Faktu, kas parādītu vispārējā dzīves līmeņa dinamiku, nav, bet atrast cilvēkus, kam par pašreizējo laiku ir negatīvas emocijas, nudien, nav grūti. Zemnieks, pie lepna traktora stāvot, stāsta, ka pēc iestāšanās ES viņam dzīve gājusi uz leju, citi sūkstās par cukura nozares iznīcināšanu, Lietuvai sāpīgs jautājums ir Eiropas prasība slēgt Ignalinas atomelektrostaciju. Tad vēl pa kādam izteikumam, kritizējot atteikšanos no suverenitātes un sūkstoties par nespēju Eiropas Savienībā aizstāvēt nacionālās intereses. Filmā nav neviena laba vārda par ieguvumiem no Eiropas Savienības un neviena slikta par padomju mantojumu. Viedokļu nesabalansētība ir pirmā pazīme, ka stāsts īsti godīgs nav.
Lai arī ar kādu ievirzi šī filma ir uzņemta, mums uz to vajadzētu ne tik daudz dusmoties, kā pajautāt sev: vai, atguvuši neatkarību, esam darījuši visu, ko atgūtā brīvība ir ļāvusi darīt. Intervētie cilvēki, atminoties padomju laikus, stāsta par augsto izglītības līmeni, atbalstu nacionālajām kultūrām un mākslinieku iespējām. Lietuvas partijas Fronte vadītājs Aļģirds Paleckis žēlojas, ka mūsdienās visu ir pārņēmusi Holivudas un „mikimaušu” kultūra, kas arī ir drauds Lietuvai, un ka galvaspilsētā dažādi uzraksti nacionālajā valodā esot mazākumā. Vai tas nozīmē, ka situācija kultūras un valodas politikā ir sliktāka nekā pirms 20 gadiem, ir cits jautājums, un nopietna, uz faktiem balstīta izvērtējuma te nav. Tomēr šāds skatījums atpakaļ lai ir atgādinājums, ka tagad vairāk nekā agrāk no mums pašiem ir atkarīgs, ko attīstām un kā. Un, ja izrādīsies, ka to neesam spējuši, grūti būs vainot kādu citu. Neviens taču vairs neliedz un neierobežo.
Beidzamais un neiztrūkstošais spēriens ir par mūsdienu starpnacionālajām attiecībām. Šī ir ne tikai vēsturiska, bet arī mūsdienu politikas aktualitāte, kārts, ko Krievija izspēlē, lai stāstītu par slikto, kas Baltijā notiek. Latvijā tie nepilsoņi, kas it kā padarīti par otrās šķiras cilvēkiem ar citādām tiesībām, Igaunijā — Bronzas karavīrs, kurš šo valsti ir atbrīvojis no fašisma, bet igauņi to nenovērtē. Šī noslēdzošā filmas daļa ir visemocionālākā apsūdzība par politiski sāpīgu jautājumu. Būtu labi, ja mēs saprastu, ka paši vien bijām pie vainas, pēc neatkarības atgūšanas nespējot izdomāt, ko darīt ar cittautiešiem un kā viņus, no kuriem daudzi tolaik vēlēja Latvijai labu, piesaistīt valstij. Kad nepilsoņi aizstāvi ir saskatījuši Krievijā, nav brīnums, ka tā viņus ir spējusi izmantot par ērtu nūjiņu mūsu bakstīšanai.
Latvija un Krievija par filmu jau ir sastrīdējušās. Latvija nedeva vīzu filmas režisoram Borisam Čertkovam, kas bija vēlējies vakar piedalīties filmas izrādē, bet Krievija paziņoja: „Šādas darbības uzskatāmi parāda, ko ir vērti oficiālās Rīgas demagoģiskie paziņojumi
par uzticību „vārda brīvības” principam un par gatavību risināt ar mums dialogu par jebkuriem „sarežģītiem” mūsu kopīgās vēstures tematiem.” Lai arī ar apšaubāmiem līdzekļiem, filmas veidotāji uz varžacīm ir uzkāpuši veiksmīgi.
Komentāri